Egils Līcītis: “Saskaņai” happy end nav gaidāms. Kad aknas beigtas, par vēlu dzert boržomi 3
No manas puses nebūtu pareizi slēpt “Saskaņas” partijas smago stāvokli pirms kārtējā kongresa, kurā jāpārvēlē vadība un jāpieņem lēmumi par nākotni.
Zaimotāji un nicinātāji, kas vienmēr uz mūžiem tīkojuši iegrūst Ušakova – Urbanoviča partiju opozīcijas bedrē, šausmīgas nacionālā terora rīdīšanas kampaņas organizētāji, lai pār krievmīļiem saskaņiešiem allažīgi izlietu naktspodu saturu, tintes smērētāji, kas mālēja melnu kā velnam dvēseli pārdevušu “Saskaņas” piedāvāto prezidenta amata kandidātu, baptistu virsganu, svēto personu Sproģi, ir panākuši savu.
Zem smagu dūru belzieniem saskaņieši streipuļo meimuru meimuriem, krīt un no jauna slienas kājās, bet tālākais izskatās bezcerīgi.
“Saskaņa” sen jutās nevesela, klepoja, sēca un šņākuļoja. Kad aknas beigtas, par vēlu dzert boržomi.
Happy end un radikāla veselības stāvokļa uzlabošanās nav gaidāma. Bojāeja ir neizbēgama.
Kad vecos laikos Jāni Urbanoviču virzīja par premjeru, tas izklausījās pēc puslīdz nopietni domāta pasākuma. Kad mūsdienās Vjačeslavs Dombrovskis pirms vēlēšanām plātās, ka vadīšot Latvijas valdību, cilvēki sāk smieties un zoboties.
Saskaņā ar Ēzopu, Kūmās dzīvojis ēzelis, kurš, tērpies lauvas ādā, baidījis ļaudis. Tak špicbuks pazīts dēļ garām ausīm, nopērts un padzīts. “Saskaņa” degradējusi tiktāl, ka kolēģi Saeimā pārtraukuši virināt frakcijas pārziņa Urbanoviča durvis, nekonsultējas, nejautā piekrišanu, vai to un to personu drīkstētu celt amatos.
Cik tāls izliekas ziedu laiks, kad pakalpīgais un izdarīgais rēzeknietis bija lūgts viesis “Rīdzenes” numurā, kur kā līdzīgs ar kreftīgiem vārdiem apspriedās ar šīs pasaules varenajiem Šleseru un Lembergu.
Urbanovičs šajā gadsimtā nedabūs pastrādāt valdības administrācijā, pēc atvaļināšanās no politikas Jānim neiešķiebs “par nopelniem” vēstnieka posteni nedz Romā, nedz Brazīlijā.
Tomēr, kad kongresā izlems, kurš aizvietos Nilu partijas priekšsēdētāja amatā, lieciet uz Urbanoviču. Joņs ir sens paziņa, varētu teikt, simpātija, ar kuru patīkamāk būt kopā nekā ar pārējiem izvirzītajiem kandidātiem Dombrovski un Morozovu. Partijas vadības pārņemšana būs augstākā labklājības virsotne, ko par sociāldemokrātu pārvērties ekskomjaunietis var šodien sasniegt.
“Saskaņa” ir rēzeknieša mūža projekts, Urbanoviča īpašums, kura vērtība vairs ne tuvu neatbilst sākotnējai. Pārģērbties par “Neosaskaņu” uz 13. Saeimas vēlēšanām lāgā neizdevās.
Jaunpienācēji Vjačeslavs Dombrovskis vai Ušakova kalpone Papule kā gramofoni atskaņo tās pašas ilgspēlējošās plates, ko klausītāji dzirdējuši gadiem.
Kā krievi, tā latvieši ir atēdušies “Saskaņas” iestudētos jokpilnos tekstus, kuri sāk drusku šķebināt. Tā, protams, ir augsti mācīta ekonomista Slavas sacerēta programma, kad ar sociālisma saimniekošanas metodēm radīs plaša patēriņa preču pārpilnību, tās ir nebeidzamas runas par “Saskaņu” kā darbaļaužu un pensionāru draugu.
Praksē ir apkaunojums vērot, kā viena pašvaldība tā var izsūkt savus iedzīvotājus, tā izgrābt kabatas pilsētniekiem kā Ušakova varas periodā Rīgā. Pat raskoļņiku parādīšanās, sekojošās čistkas un iekšējā cīņa agrāk monolītā kreiso kolektīvā izskaidrojama ar slāvu sakāmo – “besījas no aptaukošanās”.
Kad viss iet uz postu, iznīcību un galu, cits neatliek, ka vara jānodod partijas tēva un dibinātāja rokās. Kad no bijušās bagātības nekas nav pārpalicis, līdzekļu trūkums spiež likt uz spēles pēdējo eirocentu. Tik tagad sver būdīgais Latgales Joņs.
