Liecības par lībiešu Rīgu. Vecrīga ir pilna ar negaitītiem pārsteigumiem 11
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Veicot arheoloģiskās uzraudzības darbus topošā Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, uzietas liecības, kas vēsta par 12.–14. gadsimta lībiešu ciemu, kas reiz atradies šajā vietā Rīgas jeb Rīdzenes upes krastā, informēja arheologs Artūrs Tomsons.
Kopš pagājušā gada būvdarbus 17. gadsimtā celtajā namā Mārstaļu ielā līdzās Reformātu baznīcai VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) uzdevumā īsteno uzņēmums “UPB”. Mārstaļu ielas 6 ēku savulaik atjaunoja poļu restauratori, un zondāža zem citām telpām parādījusi, ka vismaz metru dziļumā kultūrslāņa tur vairs nav, jo apakšā sabērtas smiltis. Tomēr cita aina zem būvgružu slāņa pavērusies telpā, kurā plānota lifta šahtas izbūve. Kā stāsta Tomsons, sākotnēji tas bijis iekšpagalms, kas iekļauts ēkā vēlāk, tāpēc nekāda būvniecība, pagrabu rakšana konkrētajā vietā nekad nav notikusi, vēsturiskais kultūrslānis palicis pilnībā neskarts.
“Vecrīga jau ir pilna ar tādiem pārsteigumiem, kur šķiet, ka it kā nekā nav, bet tad pēkšņi – 13. gadsimts! Cilvēkiem varbūt šķiet, ka tie ir tikai dubļi, taču īstenībā no tā var iegūt milzu informāciju. Var teikt, ka Vecrīgas arheoloģijas nākotne ir šādos neskartos pagalmos un zem ielām,” teic arheologs, uzsverot, ka tāpēc ļoti svarīgi, lai būvnieki korekti ievērotu arheologu prasības, kā tas šajā objektā arī noticis, un ziņotu par atradumiem, nevis, kā dažkārt gadoties, censtos tos slepus pēc iespējas ātrāk norakt, lai nekavētu strādāt. Vecrīgā strādājot, arheologa uzraudzībai vienkārši jābūt.
Apdzīvotības pazīmes atklātas ap divu metru dziļumā. Izrakumu bedrē visu laiku sūcies ūdens, kuru nācās pastāvīgi izsūknēt vairākas reizes dienā, lai varētu attīrīt un fiksēt tur atrastos priekšmetus un konstrukcijas. Atradumi ļauj sacīt, ka Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) atradīsies vietā, kuru vēsturnieki uzskata par senāko Rīgas daļu – 13. gadsimtā tur senās Rīgas upes krastā, netālu no ietekas Daugavā izvietojies viens no diviem lībiešu ciemiem (otrs meklējams tieši pie Rīgas upes ietekas Daugavā). “Būtībā tā ir bijusi lībiešu ciema sētas puse. Tā bija saimnieciskā zona, tāpēc priekšmetiem samērā maz piesātināta,” norāda arheologs. Ciema pretējā puse atdūrās pret Rīgas upes paplatinājumu – tā saukto Rīgas ezeru tagadējās 13. janvāra ielas malā. Ja salīdzina ar mūsdienu bruģa līmeni, sanāk, ka pati senākā Rīgas daļa mūsdienās atrodas apmēram piecu metru dziļumā.
Arheologiem atradumu slāņu datēšanai bieži palīdz tajos atrastās raksturīgās keramikas lauskas. Tā noticis arī šoreiz, kad jau augšslānī uzieta grezni rotātā keramikas trauka lauska ar tā saukto zvīņu motīvu. Zināms, ka šāda veida keramika 12. gadsimtā radusies Nīderlandes teritorijā. 13. gadsimtā tādu turpināja gatavot Dānijas teritorijā.
“Keramika plīst, var tikai filozofēt, cik ilgi tā lietota šeit, taču nez vai tas bijis ilgi, ne ilgāk par 14. gadsimta sākumu. Latvijā zvīņu motīvu keramikas lauskas ir atrastas samērā daudz, īpaši piļu materiālā,” skaidro Tomsons. Pašā zemākajā, tātad senākajā, izrakumu slānī atrasts klūgu žoga pinums – tam līdzīgi fragmenti šajā Vecrīgas daļā izrakumos Alberta laukumā atrasti arī agrāk un attiecināmi pat uz 12. gadsimtu. Dziļākajos slāņos, starp vertikālu stabu un dēļu konstrukciju paliekām dubļos ieraudzīts interesantākais priekšmets – vesela trejžuburu dakša no metāla ar pilnībā saglabājušos koka kātu. Arheologs to klasificē kā zvejniecības rīku.
Atzīmēšanas vērti tāpat ir vairāki apstrādāti koka priekšmeti, kas, pēc visa spriežot, ir dravniecībā lietotā dzeiņa daļas. Dzeini gadsimtiem lietoja kā palīgierīci, ar kuru dravnieks uzvilka sevi kokā pie dravas. Starp citiem atradumiem minami koka trauku un ādas apavu fragmenti, zvejas tīklu pludiņi, ripas, keramikas un akmens masas, keramikas trauku lauskas.
Izrakumi notika 2×5 metru platībā, kas, protams, nav daudz, tādēļ par stabu un dēļu konstrukcijām neko vairāk pateikt nav bijis iespējams, jo tās turpinājušās ārpus izrakumu laukuma. Jāpiebilst, ka Rīgas upes lībiešu ciems turpinājis pastāvēt arī 14. gadsimtā, krustnešu Rīgas laikā, kad šejienes lībieši jau kristīti.
Atrastie priekšmeti nodoti Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam, bet RMM pastāvīgā ekspozīcija Mārstaļu ielā 6 ievāksies nākamā gada otrajā pusē. VNĪ paziņojumā teikts, ka paredzēta arī iekštelpu sienu zīmējumu un ieejas portāla restaurācija. Ēkas galvenās fasādes kompozīcija saglabājusies kopš 1823. gada. Galvenais akcents ir greznais, ar rokoko detaļām veidotais ieejas portāls ēkas centrālajā daļā, kas ir 18. gadsimta valsts nozīmes mākslas piemineklis.
