Liec man mieru, ej uz tiesu! 0
Daudzi cilvēki joprojām tic, ka valsts pārvalde ir spēks, kas strādā sabiedrības interesēs. Ja radušās kādas ar valsts vai pašvaldību institūcijām saistītas ķibeles, kuru risināšanai nesekmīgi izmantoti visi pieejamie likumīgie līdzekļi, tad atliek pati virsotne – ministrija.
Tālākais ir atkarīgs no tā, kura ierēdņa rokās nokļūs iedzīvotāja vēstule vai kurš ir tas, kas viņu uzklausīs un lems, ko darīt tālāk, lai palīdzētu. Dzīve rāda, ka šādos gadījumos jāpaļaujas uz likteni un klusībā jālūdzas, lai nebūtu darīšana ar darbā pārgurušu, bet visbiežāk tomēr rutīnas pārņemtu diezgan slinku būtni, kura tiešā veidā nesūta cilvēku ratā, bet izpilda formālas darbības, kas parasti beidzas ar neko vai standartfrāzi – ejiet uz tiesu!
Ja būtu veikts socioloģiskais pētījums, cik cilvēkus valsts pārvaldes amatpersonas nevajadzīgi ir aizūtījušas uz tiesu, droši vien parādītos apjomīgs skaitlis.
Izklāstīšu pavisam vienkāršu, bet tipisku gadījumu. Kāda cienījama kundze pēc 20 gadu cīniņa ar pašvaldību un arī valsts institūcijām beidzot ir atguvusi savas tēva un vectēva mājas pašā Aglonas centrā. Kopš tās apsaimniekoja vietējā vara, viena no ēkām pārvērsta par graustu, otra vēl kaut cik būtu izmantojama, bet šī īpašuma kopskats ir graujošs.
Par to šogad varēja pārliecināties ne tikai vietējie svētceļnieki, bet arī daudzie ārzemju viesi. Māju likumīgā īpašniece atteicās parakstīt īpašuma pieņemšanas nodošanas aktu, kamēr nav izvesti iepriekšējo iedzīvotāju atstātie sadzīves atkritumi. Sieviete ir pensionāre ar pieticīgiem ikmēneša ienākumiem un viņai nav iespējams to izdarīt ne fiziski, ne materiāli. Bet, izrādās, ka kundze ir izkritusi cauri likuma sietam, jo pieprasīt pašvaldībai sakopt atstāto “kultūras slāni” pirms īpašuma ierakstīšanas zemesgrāmatā viņai nebija tiesību, bet pēc ierakstīšanas – vairs nav tiesību. Kā šādā situācijā rīkoties? Tieši ar šādu jautājumu sieviete vērsās pēc palīdzības Vides un reģionālās attīstības ministrijā, kas pārrauga pašvaldību darbību. Valsts sekretāra vietnieks Aivars Draudiņš atbild, ka domes lēmumus var atcelt tikai pati dome vai tiesa. Lai atbilde nebūtu strupa un īsa, tajā plaši birokrātiskajā valodā izvērsts likuma skaidrojums, ka “īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tā visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. (..) Turklāt īpašniekam ir pašaizstāvības tiesības un sakarā ar to tiesības pat iznīcināt svešas lietas, kuru dēļ viņam būtu jābaidās pazaudēt savu paša, ja viņam nav iespējams citādi novērst draudošos zaudējumus. (..)” Tātad, ja kundze nevēlas tiesāties, viņai ir tiesības pašai tikt galā ar atkritumiem. Tā ir tikai daļa no sausās, vienkāršam cilvēkam grūti saprotamās atbildes. Tiesa, ierēdņi atzīst, ka šajā jautājumā ir likuma nepilnības, taču ir par slinkiem, lai izmantotu savas tiesības un pildītu pienākumu, informējot par šīm nepilnībām augstāk stāvošās amatpersonas, kurām būtu jānāk klajā ar pilsoņu intereses aizstāvošiem likuma grozījumiem.
Līdzīgi rīkojas arī Tiesībsargs. Vienlaikus ar formāli ierosināto pārbaudes lietu norāda, ka jums ir tiesības šī jautājuma atrisināšanā vērsties administratīvajā tiesā, kā arī citās iestādēs. Piebildīšu, ka arī Tiesībsargs drīkst ierosināt tiesību aktu grozījumus.
Tā kā nevienai institūcijai nav vēlēšanās pat sniegt konsultāciju vienkāršajam Latvijas pilsonim saprotamā latviešu valodā un vienīgais ieteikums ir tiesa, tad cilvēks sāk domāt par vienīgo ierādīto ceļu un vēršas pēc juridiskās palīdzības, ko no valsts naudas maka sniedz maznodrošinātajiem. Bet, izrādās, ka kundze vairs nav šajā statusā, jo viņai taču ir īpašums.
Protams, būs cilvēki, kas teiks, lai taču rīko talku un pati tiek vaļā no tā “kultūras slāņa”. Bet ne jau par to ir jautājums. Iespējams, ka kundze tā arī rīkosies, bet šis ir diezgan spilgts piemērs par ierēņu pretimnākšanu personām, kurām nav aizmugures augstākstāvošajos plauktos un arī nauda pietiek tikai elementārām dzīves vajadzībām.
Tiesa, es nenoliedzu, ka ir daudz arī tādu lietu, ko nav pa spēkam atrisināt ierēdniecībai, bet arī tad cilvēkiem tas ir jāizskaidro saprotamā latviešu valodā, nevis jāatbild ar augstprātīgiem birokrātiskiem tekstiem.
Kamēr Latvijā nebūs radīts mazs efektīvs un kompetents civildienests, kur ierēdņi ir profesija, kas apgūta, nokārtojot attiecīgus eksāmenus, tikmēr iedzīvotāji var negaidīt, ka viņus sagaidīs lielākoties laipna un viņu jautājumā ieinteresēta persona.
