Diāna Jance: #līdztautieši 4
“Kas mīlē Latviju, tam latvju gars,” 1872. gadā teicis Vecpiebalgas dzejnieks un skolotājs Jēkabs Pilsātnieks.
29. novembrī, pēc mūsu prezidenta Egila Levita ierosmes, Rīgas pilī notika pirmā solidaritātes sarunu cikla domnīca “Latviešu nācija un saliedēta Latvijas valsts”, kurā piedalījās vairāk nekā sešdesmit uzaicinātu cilvēku: pētnieki, politikas veidotāji, žurnālisti, pedagogi, ārsti, mūziķi, karavīri, skolēni un studenti, biedrību un nevalstisko organizāciju pārstāvji.
Man tas bija ļoti pozitīvs notikums. Nu jau daudzviet medijos izskanējis etniskā krieva, visvecākās Latvijas teritorijā dibinātās studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” biedra Dmitrija Trofimova aicinājums ieviest jaunvārdu “līdztautietis”. Biju klāt, kad Dmitrijs to ierosināja, un tas skanēja tik pārdomāti un jēgpilni, jo viņš uzsvēra, ka latviešu nācija ir atvērta nācija. Viņš nevēloties, lai tiekot saukts par svešo, arī ne par mazākumtautības pārstāvi, ne arī par cittautieti.
Vai jūs pieņemsiet terminu “līdztautietis” – apmēram tā pareizā, precīzā un noteiktā latviešu valodā klātesošajiem jautāja Dmitrijs, kura senči Latvijā dzīvoja jau pirms Pirmā pasaules kara.
“Neesmu “sveštautietis”, jo Latvija man nav sveša zeme. Latvija ir mana dzimtene. Neesmu “cittautietis”, jo tas attālina mani no latviešiem, “cits” ir cits, nav tuvs, nav savējais. Neesmu “mazākumtautības pārstāvis”, jo tas nav vārds, tas ir gandrīz neizrunājams vārdu savienojums, kuram nav vietas dzīvā valodā.”
Starp citu, vēlākā sarunā Dmitrijs Trofimovs ar lepnumu atgādināja, ka 2012. gadā viņš bija aicinājis balsot pret krievu valodu kā otro Latvijas valsts valodu – lai nešķeltu sabiedrību, lai nezaudētu “mieru un draudzību Latvijas vidē”.
Jau gadiem ilgi esmu domājusi par to, kā citviet pasaulē sabiedrība un likumi iekļauj jaunos valsts pilsoņus. Somijā, piemēram, ieceļotāji, kuri nokārto valsts valodas pārbaudījumu un saņem valsts pasi, gan juridiski, gan sarunvalodā kļūst par “somiem” ar, piemēram, igaunisku vai libānisku izcelšanos. Tas viss. Viņu bērni un mazbērni turpmāk būs somi bez tautības ieraksta pasē.
Nesen, lasot vēsturnieka Timotija Snaidera ļoti traģiskiem faktiem bagāto grāmatu “Melnā zeme”, starp daudziem drūmajai vēsturei veltītajiem paskaidrojumiem pamanīju šodienas Latvijai nozīmīgu teikumu: “Latvijas vadītājs Kārlis Ulmanis, kurš bija pabeidzis Nebraskas universitāti, uzskatīja par pašsaprotamu savas valsts daudznacionālo sastāvu.”
Protams, tas ir tikai vispārīgs teikums un ir gana daudz dzirdēts par sašķelto sabiedrību pirmskara Latvijā.
Tomēr valsts vispārējā politiskā un sabiedrības nostāja tāda bija – vismaz iespējami ilgi. Esmu dzirdējusi, ka toreiz Latvijas valsts uz skolām ar citu mācību valodu sūtīja visspējīgākos latviešu valodas skolotājus, viņus motivējot arī ar algas pielikumu.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem bija kāds klusināti svinīgs 18. novembra vakars. Kā katru gadu, staigāju pa ielu, lai skatītos neatkarīgas valsts iedzīvotāju brīvībai iedegtās svecītes. Pēkšņi sadzirdēju, ka mani kaimiņi dzied Latvijas himnu. Vārdi gan izskanēja ar nelielu akcentu, bet iespējams, tieši tāpēc tie šķita tik ļoti patiesi.
Klusi stāvēju, aiz saviļņojuma nespēdama dziedāt līdzi.
Tur dziedāja ģimene, divi pieaugušie, divi bērni. Bērni visu savu dzīves laiku bija runājuši divās valodās – mātes un tēva. Zināju arī, ka viņi iet latviešu bērnudārzā. Atceros, ka māte tobrīd vēl nemaz tik raiti latviski nerunāja, bet mūsu himna jau skanēja. Jā, tagad viņa runā latviešu valodā.
Un vēl. Nesen Tallinā noskatījos Jura Kursieša filmu “Oļegs”. Taisnība, galvenais varonis latviski īsti nemācēja, bet, liekas, saprata visu un tur, naidīgajā svešajā zemē, viņš palīdzību meklēja pie latviešiem. Es ceru, ka varoņa prototips tomēr ir atgriezies un tagad dzīvo un strādā Latvijā. Domāju, ka arī Oļegs būtu gribējis kļūt par vienu no mūsējiem, līdztautiešiem.
