“Līdzsvars tiek šūpots katru mīļu dienu.” Saruna ar mākslinieci Vinetu Kaulaču 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz gadumijai galerijā “Māksla XO” Elizabetes ielā apskatāma mākslinieces VINETAS KAULAČAS personālizstāde “Uzgaidāmā telpa”.
Izstāde atspoguļo mākslinieces sajūtas un pārdomas par šogad piedzīvoto neparasto laiku, kura viens no simboliem ir tukšas telpas, kas nu jau kļuvušas par īpašu šī laika zīmi.
Izstādē iekļautajām gleznām ir tiešs sakars ar pasaulē pašreiz notiekošo – pavasarī strauji “ieslēgtie” ierobežojumi un ārkārtas situācija nobremzēja pilnīgi visu dzīvi, arī izstādes.
Nu tas notiek atkal. Tomēr Vineta Kaulača atzīst – situācijas izjūta mainījusies. Pavasarī māksliniecei uz laiku bija iestājies pārtraukums radošajā procesā, turpretī šobrīd viņa ir pārliecināta, ka vienīgais glābiņš un stabilais pamats ir tieši gleznošana, pastāvīgs darbs.
Ja skatās tikai uz jūsu gleznu vizuālo saturu, tad esat, iespējams, viena no latviešu māksliniekiem, kuriem pandēmija to ietekmējusi vismazāk, jo arī iepriekš jūsu gleznās cilvēku bija maz un reti.
V. Kaulača: Man šķiet, cilvēka klātbūtne manos darbos ir skatienā, līdz ar to nav nepieciešamības to atkārtot vizuāli un literāri. Jā, man šķiet, ka skatiens ir cilvēka klātbūtne – gan mans skatiens, veidojot darbu, gan skatītāja skatiens, uzlūkojot gleznu, jo, protams, tās ir par cilvēku pasauli, ne jau par kādu tukšu, no cilvēka dzīves un sajūtām atrautu telpu.
Jā, patiesību sakot, man vienmēr interesējis darbos parādīt kaut ko savā ziņā netveramu un ieraugāmu, tikai pateicoties telpai, distancei.
Jāatzīst, ka mani īpaši saistīja gleznu sērija, kurā redzams Vanšu tilts, jo tas ir mans ikdienas maršruts. Skatījos un centos pēc gaismām uzminēt, vai tās tapušas pavasarī vai rudenī, uz oktobra un novembra robežas?
Šie darbi patiesībā tapa, vēl pirms jaunā realitāte pieteica sevi. Veidojot izstādi, man vairākkārt mainījās sākotnējā iecere, un kādā mirklī sapratu, ka vēlos, lai tā būtu nevis par tukšajām telpām, bet vairāk par mūsu dzīvi.
Šie darbi man bija nepieciešami izstādes vēstījumam kā fragments no dzīves, kuru gleznoju vairāk ar vēlmi pētīt laika un tā plūsmas attiecības glezniecībā, sērijveidā atkārtoti pievēršoties vienam motīvam.
Tā kā izstāde, kā jau minēju, šoreiz ir arī par kontekstu un tā maiņu, tad šie darbi ir izstādē tieši tādēļ, ka tas ir fragmentiņš no iepriekšējās dzīves.
Kaut gan tajās ir cilvēki, šīs gleznas man īpaši saistās ar pandēmijas laiku – jau parasti Vanšu tilts ir gājēju un velobraucēju noslogots, bet pavasarī un šovasar uz tā gluži vai veidojās sastrēgumi…
Tā ir, ka konteksta maiņa iedod iespējamību tam, kā nolasām gleznu.
Man ir grūti to paskaidrot, bet jūtu, ka krāsu gamma, kurā strādāju pēdējos gados, ir mainījusies, tā pagriezusies intensitātes virzienā. Tā ir bijusi iekšēja nepieciešamība, kuru grūti paskaidrot vai konceptualizēt, jo glezniecībā piedalās visi līmeņi, arī tie, kurus nav iespējams izskaidrot.
Pavasarī dzīve tika nobremzēta. Jums bija paredzēta izstāde Austrijā…
Jā, gada garumā tika komplektēta starptautiska izstāde, bija atlicis pēdējais posms – ierasties un iekārtot. Viss bija rezervēts, ieskaitot lidojumu, un to visu nācās atcelt.
Arī citi projekti, izstādes, kurās piedalījos, nenorisinājās tādā laikā un ilgumā, kā plānots. 13. martā Londonā bija atklāšana izstādei, kurā piedalījos ar vairākiem darbiem, un tā jau pēc pāris nedēļām vērās ciet, tāpat kā viss cits.
Jau toreiz, domājot, vai ierasties uz atklāšanu, man intuitīvi šķita – nē, arī daudzi mani draugi, kas citādi būtu nākuši uz izstādi, to nedarīja. Situācija, protams, bija sarežģīta.
Tā mainīja daudzus plānus, visu, kas ietver darbu sūtīšanu, izstādes, mākslinieku pārvietošanos, – visi šie plāni ir pārcelti gaidīšanas režīmā uz labākiem laikiem, kad pandēmija būs beigusi plosīties.
Ir dažādas iniciatīvas, kas ietver darbu sūtīšanu pa pastu, bet lielākoties viss ir atcelts un pārcēlies.
Un tas viss notika burtiski vienā dienā – no rīta vēl bija plāni, vakarā viss tika apturēts…
Jā, vienā dienā izglītība kļuva digitāla, vienā dienā latvieši lielākoties pārcēlās uz savām lauku vai brīvdienu mājām, kas nu kuram ir, vienā dienā pilsēta, ielas kļuva pilnīgi sirreāli tukšas.
Tas viss tiešām notika vienā dienā, tieši tāpēc pavasara iespaidi bija jo asāki un spilgtāki, jo tas bija kaut kas iepriekš nepiedzīvots, tāds, ko nevarējām ne iztēloties, ne paredzēt.
Arī vizuāli tas bija ļoti spēcīgi – saskarties ar tukšo ielu, pilsētu, lidostu, muzeju attēliem, tas atstāja satriecošu un arī fascinējošu iespaidu.
Tad pagāja laiks, lai kaut kā līdzsvarotu šo lavīnu ar ikdienas darba un dzīves ritmu, – tas varēja būt mēnesis, varbūt mazliet vairāk, kad nebija sajūtas, ka var tā vienkārši strādāt.
Mani pavasarī kādu brīdi vajāja sajūta, ka esmu piesaukusi pandēmiju, jo aptuveni divus gadus bija sajūta, ka dzīve kļuvusi tik mutuļojoši strauja, katru dienu lērums visdažādāko notikumu, arī kultūrā, ka tiem vairs nav iespējams pat izsekot līdzi un veikt kaut kādu saprātīgu atlasi…
Jā, šajā laikā bijušas arī daudzas ļoti iekšēji harmonizējošas atklāsmes. Es arī pārcēlos uz brīvdienu mājām – tajā pašā 13. martā paņēmu pašu nepieciešamāko, pārcēlāmies, un tā bija pilnīgi cita dzīve, ko iepriekš pat neuzdrošinātos piedzīvot, bet kaut kādā ziņā tā bija ļoti baudāma.
Nav nemaz tik ļoti tālu no Rīgas, tikai nepilnas stundas brauciena attālumā, bet tur valda pavisam cits – brīvdienu – gars.
Man vienmēr bijušas svarīgas gan vide, gan attiecības ar tuviem cilvēkiem, un tā bija iespēja vairāk veltīt laiku cilvēkiem, kas tev vissvarīgākie, piedzīvot kaut ko tik brīnišķīgu kā pavasara atnākšana, ieraudzīt, kā saplaukst dārzs, – tas ir process, ko neatceros, ka būtu redzējusi kopš bērnības.
Bet pavasarī varēja ar bērnišķīgu prieku sekot līdzi katram pumpuram, tam, kā aug zāle, un tajā bija lēnās dzīves valdzinājums, kura mums acīmredzot ir ļoti pietrūcis.
Šis laiks ir devis, taču arī ņēmis. Kā jums visvairāk pietrūkst no, ja tā var formulēt, “iepriekšējās dzīves”?
Vienmēr dzīvē eksistējis neprognozējamības, neparedzamības, neziņas moments, dzīve jau nekad nav bijusi racionāla, un šajā brīdī tā savu iracionalitāti liek apzināties ar nebijušu spēku.
Līdzsvars tiek šūpots katru mīļu dienu, ir garīgs vingrinājums tajā atgriezties, saglabāt un noturēt iekšējo līdzsvara sajūtu – tas droši vien ir tas, ko es vēlētos.
Kas palīdzēja?
Patiesību sakot, atgriešanās pie radoša darba un iespējas šos iespaidus transformēt – tas kaut kādā veidā atgrieza saikni, līdzsvaru, garīgu spēju pieņemt to, ko tu nespēj ietekmēt, dzīvot tālāk, jo, patiesību sakot, dzīves lielie jautājumi jau nav atcelti nevienu mirkli, tikai mainījies komponentu līdzsvars.
Sākotnēji izjūtas bija asākas, nezināmais bija lielāks, tagad esam vairāk vai mazāk pieraduši pie nezināmā un tas šķietami kļuvis mazāks, kaut gan realitātē varbūt ir pat otrādi. Bet viss turpinās.
Pirms gada veidoju starptautisku mākslinieku iniciatīvas projektu, kurā bija iekļauti mākslinieki no Ņujorkas, Londonas un Helsinkiem, tā gaitā mēs ļoti viens par otru rūpējāmies, ik pa laikam apjautājāmies, kā iet, kā veicas, kas notur līdzsvarā.
No sarunām ar saviem kolēģiem varu secināt – radošais darbs ir ļoti palīdzējis saglabāt līdzsvaru. Kā atzīmēja mans kolēģis un labs draugs, Ņujorkā dzīvojošais tēlnieks Kārlis Rekēvics, viņam veselo saprātu palīdzējis saglabāt tieši darbs darbnīcā.
Pandēmija uzdeva ne tikai iekšējos, bet arī ārējos eksistenciālos jautājumus. Protams, mākslinieka dzīve nekad nav bijusi finansiāli prognozējama, tomēr ierobežojumi noteikti sarežģījuši arī šo eksistences pusi…
Valsts atbalsts bija arī gleznotājiem, Valsts kultūrkapitāla fondā tika izveidota īpaša kovida atbalsta programma, kurai varēja pieteikties.
Varu būt pateicīga, ka biju viena no tiem māksliniekiem, kam šis pabalsts tika piešķirts, bet tas neatrisina visus jautājumus, jo tas ir tikai pabalsts, un tālākās dzīves paredzamība ir tikpat neskaidra kā pavasarī.
Priecājos, ka mani darbi tomēr arī šajā periodā iegūluši kolekcijās, un tas ir arī ļāvis radīt izstādi, taču par tālāko, protams, neviens nevaram būt droši.
Vinetas Kaulačas radošā vizītkarte
* Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. Studējusi Berlīnes Mākslas universitātes Vizuālās komunikācijas nodaļā un Humbolta valsts universitātes Foto un Glezniecības nodaļās. Izstādēs piedalās kopš 1990. gada.
* Notikušas personālizstādes Rīgā, Helsinkos, Brēmenē, Briselē, Parīzē, Londonā, Dublinā, Romā, Los andželosā un citur.
* Mākslinieces darbi atrodas nozīmīgās publiskās kolekcijās.
