Piezvanīt sponsoram 0
Alkoholisms ir labsajūtas slimība. Tās būtība slēpjas endorfīnu ražošanas un uzturēšanas sistēmā, kas atkarīgajam cilvēkam ir vājā vieta. Es to dēvēju par smadzeņu mazspēju – nespēju saražot tik daudz endorfīna, lai cilvēks elastīgi reaģētu uz notiekošo.
Izpētīts, ka, alkohola etilspirtam sadaloties, izveidojas savienojums, kas līdzīgs dabiskajam endorfīnam. Tas lieliski aizvieto, piesedz vājo vietu. Tāpēc iedzeršanu dēvē arī par smadzeņu apmānīšanu. Bet, jo vairāk aizvieto, jo slinkākas kļūst smadzeņu šūnas. Tātad katra alkohola lietošanas reize nodrošina nākamo. Jebkurā situācijā, kad vien parādās impulss tieksmei pēc labsajūtas, smadzenes – klikš! – pārslēdzas uz alkohola lietošanu kā risinājumu. Iemesls var būt jebkas – prieks, bēdas, izmisums, izsīkums…
Nereti uztraucas – te, Minesotā, mani saprot, bet kā būs mājās? Taču mēs iedodam līdzi instrumentus. Piemēram, katram jāatrod savs tā dēvētais garīgais sponsors – draugs, paziņa no atbalsta kustības, kāds cits. Uznāk kāre iedzert? To paspēsi, bet vispirms piezvani kādam, kurš tevi saprot, aprunājies, jo atceries – tieksme ir pārejoša.
Man arī mēdz zvanīt. Tikai lūdzu, lai naktī gan to nedara. Taču palīdzīgu roku esmu allaž gatava sniegt.
Atteikties no slīcēja lomas
Neslēpšu, daudzi man vaicā – un jūs, dakter, vai tiešām nemaz, ne lāsīti? Agrāk sacīju: svētkos atbalstu tradīcijas, un glāzīte ir to sastāvdaļa. Bet nu jau daudzus gadus alkoholu nelietoju nemaz. Nevis tāpēc, ka man radās problēma un redzu, pie kā noved alkohola lietošana, vienkārši nesaskatu nepieciešamību iedzert.
Es zinu visu par šo narkozi, tā to nodēvēšu. Dzeršanu tēlaini salīdzina ar grimšanu purvā. Tajā brīdī, kad asinīs sāk cirkulēt alkohols, smadzeņu šūnas saņem mazāk skābekļa. Iznāk tāda lēna slīcināšanās, turklāt labprātīga. Tad sev jautāju: vai es to gribu, man to vajag? Atbilde ir – nē!
Just kaķa attieksmi
Mūsu centrā dzīvo kaķenīte Minesota, dēvējam par Minci. Ik dienu kāds ir kaķa dežurants, rūpējas, lai būtu ēdiens un svaigs ūdens. Māka rūpēties pieder pie atkarīga cilvēka jaunā dzīvošanas veida. Turklāt Mince ir cilvēcības indikators. Ja sāk atstāt peļķītes (parasti kaķenīte to nedara), tas nozīmē, ka kāds ir darījis pāri, un vainīgais patiešām atrodas.
Kaķi uzskatu par īpašu dzīvnieku. To nevar noturēt ar varu, un tāda neatkarība man patīk. Man mājās ir astoņi kaķi.
To, ka man patīk dzīvnieki un es par viņiem rūpējos, zina mani draugi. Reizēm piezvana un saka – vajag palīdzēt. Palūdz kādu paņemt. Piemēram, Bučiņa bija pamesta vasarnīcu rajonā, ļoti bailīga. Man kaķenīte izskatījās pēc brīvdomātājas čigānietes Esmeraldas. Izvilku kaķi no pagultes un pastāstīju par vārda maiņu. Nākamajā dienā tiešām kā tāda Esmeralda devās brīvībā, aizmuka pa kamīna skursteni. Domāju, ka vairs neatgriezīsies. Kādu vakaru ravēju un jutu, ka kāds skatās. Pacēlu acis – Esmeralda. Ja kaķis jūt, ka cilvēkam var uzticēties, pieķeras pa īstam.
Saņemt svētību dzīvei
Man ir nemitīgs prieka avots – mani dēli. Viņi ir pieauguši, precējušies. Savas vedeklas Ingu un Lieni uztveru kā meitas. Es allaž priecājos par viņu visu panākumiem, labajiem notikumiem. Priecē mana pirmdzimtā Jāņa gatavotie priekšmeti, viņam ir zelta rokas, visu māk. Ar prieku klausos jaunākā dēla Gundara mūziku. Gundars un Lienīte man dāvāja pirmo mazmeitu Madariņu.
2015. gads mūsu ģimenei bija kāzām svētīts: 2. maijā apprecējās vecākais dēls, 20. jūnijā – jaunākais, bet gada nogalē – es pati.
Vienmēr aktuāls ir attiecību jautājums. Kāpēc vieni pāri nodzīvo kopā līdz mūža galam, bet citi ne? Ja esi kopā ar kādu, tā ir misija. Dota iespēja kaut ko iemācīties, gūt pieredzi. Vienam šā uzdevuma izpildei vajadzīgs viss mūžs, cits to piepilda ātrāk. Katra tikšanās un šķiršanās ir ar kādu nozīmi… Tā es to saredzu, varbūt nedaudz ezoteriski.
Varbūt tāpēc mana personiskā dzīve ir gana raiba, šī man ir trešā laulība. Ar tagadējo vīru Aldi bijām pazīstami jau senāk, bet piepeši viens uz otru paskatījāmies citām acīm. Salaulājāmies Ziemassvētku laikā Ventspils luterāņu baznīcā. Ja esmu ar kādu kopā, ir nepieciešama šī svētība.
Dejot kā latvietei
Sāku dejot jau skolā, tomēr tolaik pārsvarā sportoju. Mana disciplīna bija vieglatlētika, pieccīņa. Jokoju, ka vienu disciplīnu nevaru veikt izcili, bet visās kopā gan esmu uzvarētāja.
Dejot atsāku pirms deviņiem gadiem, par savu saucu Svētes pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvu Sānsolis. Ja jautā, kāpēc dejoju, atsmeju: eju sānsolī. Man ļoti patīk būt kolektīvā, tajā ikviens tiešām dejo savam priekam. Dancojam kārtīgi, tā ir izkustēšanās līdz sviedriem.
Man ļoti patīk latviešu tautas dejas, īpaši tās īstās – Trejpolka, Klapdancis, Es mācēju danci vest… Tagad parādās arvien jaunas dejas, dažas ir pat skaistas, tomēr pagaidām īsti neiegulst sirdī.
Lasīju, ka katrai tautai spēku dod sava tautas deja, šie ritmi, soļi, zīmējumi, ko veidojam. Tieši tā es izjūtu latvietību.
Adīt un raisīt domas
Ar rokdarbiem aizraujos ļoti sen. Ir bijuši dažādi periodi, arī balto darbu laiks, kad aptamborēju galdautus un kabatlakatiņus. Tagad lielākoties adu, visvairāk zeķes. Tas ir mazformāta darbs, tātad ātrs rezultāts. Droši vien tas līdzsvaro profesionālo jomu, kur rezultāts gūstams lēni.
Jaunākais dēls Gundars ir mūziķis grupā “TirkizBand”. Grupas gada jubilejā katram dalībniekam noadīju tirkīza krāsas zeķes ar viņa vārdu.
Kādreiz man ļoti iepatikās Orenburgas lakati. Tādi viegli un maigi, ar ornamentiem, kas līdzīgi sniegpārsliņām. Atradu labu pamācību, sāku margot. Tagad, ja vēlos kādam uzdāvināt kaut ko īpašu, noadu Orenburgas lakatu. Taču, lai tas taptu, vajadzīga liela uzmanība un pacietība.
Rokdarbi ir labs laiks domāšanai. Ja rokas nodarbinātas, arī galva labāk strādā.
Sagaidīt labas beigas
Cilvēks spēj sevi gan iedvesmot, gan padarīt bezspēcīgu. Būtiska ir informācija, ko ielaižam sevī.
Ierodoties Minesotas programmas kursā, malā tiek nolikti telefoni, nav interneta un televizora, un tā visas 28 dienas. Sākumā ir liela pretestība, bet pamazām cilvēks pievēršas sev. Pēc tam saka: tā bija laba sajūta. Laiks rit it kā lēnāk, vērtīgāk.
Mājās man televizors ir fons adīšanas laikā, un arī tad izmantoju tikai interaktīvo televīziju, skatos vecos labos izmeklēšanas seriālus. Tie ir aizraujoši un vienmēr atrisinās pozitīvi.
Lasīju Amerikas psihologu pētījumu, kur pārliecinoši pierādīts – gaiša satura filmas veicina pozitīvismu. Domāju, tas attiecas arī uz lasāmvielu. Kopš tā laika izvēlos grāmatas tikai ar labām beigām. Man piemīt citiem nesaprotams ieradums – pārlasu daudzas reizes, izbaudu. Turklāt man ir neatsverama drošība, jo zinu, ar ko grāmata beigsies.
Pārtapt par dārznieci
Gaidu pavasari, lai varētu rūpēties par dārzu. Audzējam saknes un zaļumus, visu, ko pašiem vajag. Kad mazmeitiņu sāka piebarot, pirmā maltīte bija pašaudzēts burkāns. Pagājušajā vasarā sastādīju zemenes, lai mazajai būtu ar ko mieloties. Man jau patīk ar vērienu – ieliku zemē 500 stādu.
Pirms vairākiem gadiem man ļoti iepatikās pujenes, sastādīju daudzas šķirnes. Tagad abi ar vīru esam aizrāvušies ar gladiolu audzēšanu. Gribam tikt pie vietējā zemē audzētiem puķu sīpoliem. Ievestie pirmajos gados uzzied skaisti, bet pēc tam iznīkst. Tagad mums jau ir ataudzētas 120 šķirņu gladiolas. Tas ir fantastisks krāšņums, bet arī liels darbs. Taču, ja nemēģināsi darīt, neuzzināsi, vai to spēj.
