Līdzīgi kā citus gadus 0
Lielajā 9. maija svinētāju pulkā aizvien grūtāk atrast īstos frontes karotājus, savukārt svinēšanas tradīcijas īpaši neatšķiras no iepriekšējiem gadiem. Satieku 91 gadu veco Baltkrievijā dzimušo Viktoru Arturu, kura vienkāršo uzvalku rotā zīme, ka viņš kara laikā guvis ievainojumu.
“Šie man ir labdabīgākie un dārgākie svētki,” saka vecākais seržants. Pirms kara viņš Baltkrievijas teritorijā mācījās par tankistu, taču vēlāk tika mobilizēts un caur dažādām kara gaitām nonāca 130. latviešu strēlnieku korpusā. “Katru gadu nāku šeit atcerēties. Man ir lepnums par to, kā mēs cīnījāmies un arī latvieši karoja,” atceras Arturs. Viņa sirdi priecē apsveikuma telegramma no bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva, kas, viņaprāt, esot ļoti solīds solis. Līdzi Artura kungam ir viņa mazdēls Ernests Rihters, kurš katru gadu vectēvu ved pie pieminekļa. “Šie ir mana vectēva svētki, tas man ir svarīgākais iemesls, kādēļ esmu šeit,” teic E. Rihters. Viņš nepiekrīt viedoklim, ka 9. maija svinēšana latviešiem var saistīties ar padomju okupācijas svinēšanu. “Kādēļ okupācija, ja visa pasaule vakar un šodien svinam atbrīvošanu no fašisma? Tas, ka cilvēki palika šeit, bija cena par to,” spriež mazdēls. Notiekošais ap monumentu atgādina lielu pikniku vai festivālu. Izbraukuma kafejnīcās cep šašliku un kartupeļus. Protams, ir vieta, kura dala Georga lentītes un īpašos karodziņus.
Satieku vēl vienu īstu frontinieku. Sibīrijā dzimušajam Ivanam Kuzjatkinam bija 17 gadi, kad viņš brīvprātīgi devās karot, kaut arī māte nelaida. “Tā man ir gan ciešanu, gan prieka diena. Es biju snaiperis. Karā es nogalināju, mani mēģināja nogalināt pretinieks, taču, kā redzat, esmu dzīvs un vēl padzīvošu,” saka 88 gadus vecais vīrs.
Viņa meita Ludmila Jurepova stāsta, kā Ivans nokļuvis Latvijā. “Sibīrijā savās mājās viņš savulaik uzņēma kādu latviešu sievieti. Viņi toreiz vienojās – ja Ivanam Sibīrijā klāsies grūti, viņš varēs doties uz Latviju, kur viņa karavīram palīdzēs iekārtoties,” teic Ludmila. Sibīrijā pēc kara bijuši sūri laiki, un Ivans devās uz Latviju.
Nolikt ziedus bija atnācis arī jaunais Maskavas uzņēmējs Aleksejs ar draudzeni Nastju. Viņš teic, ka Maskavā vienmēr dodas skatīties svinīgo Uzvaras dienas parādi un šo dienu raksturo kā “varenu”.
Ap pusdienlaiku pie pieminekļa plūst garas dažāda vecuma cilvēku straumes. Ap plkst. 13 parādās arī skolu jaunieši. Satieku arī divdesmitgadnieku Vitāliju, kurš vicina Krievijas karogu. To izvēlējies paņemt līdzi, jo padomju karoga lietošana publiskos pasākumos esot aizliegta un vēlas uzsvērt krievu devumu Otrajā pasaules karā. “Latvijā dzīvo daudz krievu, tādēļ var droši staigāt ar Krievijas karogu. Latvija ir daudznacionāla valsts. Pats esmu baltkrievs, pret Latviju attiecos lojāli, taču mani izbrīna, kāpēc 9. maijs nav oficiāla brīvdiena,” saka Vitālijs.
