Līdzdalība referendumā ir pienākums pret Latviju 0
Ar dziļu nožēlu šajās dienās nākas lasīt atsevišķu Rietumu masu mediju liekulīgos rakstus, kas gaužas par apspiestās krievu minoritātes nožēlojamo stāvokli Latvijā. Ko liksi pretī, latvju tauta? Cik uzticami ir tavi sabiedrotie? Ar sūrošanos par atsevišķu pērkamu žurnālistu spēju sagrozīt faktus, kas rupji izkropļo Latvijas cilvēkvides patieso realitāti, šoreiz nepietiks.
Jo ikvienam Latvijas valsts patriotam ir mests nopietns izaicinājums – Latvijas valsts noliedzēju uzspiests referendums! Mums vairs nav ne tiesību, ne arī iespēju atkāpties. Tāpēc netīru nodomu inspirēto referendumu nedrīkstam zaudēt, mums tajā ir jāpiedalās ar pašapziņu, ar pārliecību, ka 2012. gada 18. februāris apliecinās mūsu tautas gatavību un spēku savas tiesības, savu valsti aizstāvēt. Lai to paveiktu, šoreiz katram no mums ir jādodas nobalsot “PRET!”, tādējādi apliecinot, ka mēs nepieļausim Latvijas valsts pamatu graušanu!
Tas ir ļoti svarīgi, un tas nav daudz prasīts no ikviena no mums, Latvijas valsts mantiniekiem un turētājiem. Ja mēs to nespējam, tad neesam to neskaitāmo latvju tautas gara nesēju cienīgi, kas gadsimtiem cauri izloloja nacionālu Latvijas valsti! Ja es vai tu 18. februārī nogulēsim, nodzersim vai vienkārši nobumbulēsim šo dienu, neapmeklējot referenduma iecirkni, tad tas nozīmēs, ka neesam stājušies mūsu valsts un latviešu tautas nacionālo pamattiesību sardzē.
Labi atceros 1990. gada 4. maiju, jo balsojām par Latvijas neatkarību! Tā bija visas tautas līksmes pilna diena, taču ikviens apzinājās, ka īsti smagie pārbaudījumi vēl tikai priekšā.
Mēs nezinājām, kāds būs mūsu katra liktenis janvāra barikāžu dienās, taču mēs spējām Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā sanākt 700 000 tūkstošu skaitā un palikt. Mūs nebiedēja tas, ka virs mūsu galvām draudu lapiņas kaisīja militārie helikopteri, jo svarīgi bija nosargāt mūsu valsti…
Taču, ja arī šī nesenā leģendārā vēsture tevi atstāj vienaldzīgu joprojām, tad iztēlē ieskaties acīs Krišjānim Valdemāram, Krišjānim Baronam… Andrim Slapiņam, Gvido Zvaigznem vai Bauskas miličiem un visiem tiem mūsu tautas dēliem un meitām, kas ziedojuši savas dzīvības kauju laukos vai nomocīti lēģeros cīņā par mūsu vienīgo Latvijas valsti! Viņi neviens neatteiktos… Arī mēs neatteiksimies izpildīt savu pienākumu pret savu vienīgo Latvijas valsti laikā, kad dzīve un pienākums to prasa! Tāpēc arī 18. februārī stāsimies uz barikādēm!
Bet pēc tam, pēc 18. februāra?! Pildīsim savus pienākumus pret saviem tuviniekiem, līdzcilvēkiem, darīsim savu ikdienas darbu ar lielāku mērķtiecību, lielāku apņēmību, apliecināsim savas zināšanas un godāsim savu valsti un tās valodu, vairosim spēju pastāvēt šajā sarežģītajā, nežēlīgajā pasaulē un laikmetā, kurā nevienam nekas netiek dots, bet viss ir jāizcīna un jānotur smagā konkurences cīņā. Citu iespēju mums, latvji, nav!
