Monika Zīle: Atkal vairāki desmiti reibumā pieķerto, un cik laimējās izlavīties? 10
Lai gan pirms Jāņiem bija daudz nopietnu piekodinājumu nesēsties pie stūres dzērumā, daļa autovadītāju tos laiduši gar ausīm – atkal vairāki desmiti reibumā pieķerto. Ir drusciņ mazāk nekā pērn. Bet, iespējams, uz to rēķina, kuriem laimējās kunga prātā izlavīties pa svētku dienās nekontrolētiem ceļiem kopā ar tādiem pašiem neapzinīgiem līdzbraucējiem, kas alkohola promilēs nesaskata savas un citu dzīvības apdraudējumu. Gadās, ka dzērāju šajās gaitās pavada tikpat bezatbildīgi noskaņoti pudeles brāļi. Bet ikviens ceļu policists var ilgi stāstīt gadījumus, kad galveno satiksmes noteikumu pārkāpušajam ceļabiedros ir sieva ar maziem bērniem, vecāki vai citi pilngadīgi tuvinieki, kas nereti mēģina traucēt autovadītāja reibuma pakāpes noteikšanu un citas likumiskās darbības.
Tā kā sabiedrības neiecietība pret dzērājiem pie stūres izpaužas arvien skaļāk, ir grūti prognozēt žūpām “lojālo” līdzbraucēju patieso īpatsvaru – nu viņiem jārēķinās, ka skaidru nosodījumu saņem arī tīmeklī publicēti anonīmi komentāri reibumā pieķerto aizstāvībai. Taču joprojām netrūkst domubiedru gan šai draudzei, gan viņu līdziniekiem. To apstiprina ne vien aizvadīto svētku skumjā pie stūres dzērušo un nelaimes gadījumu statistika, bet arī satriecošais neapzinīgo vecāku cipars Uzturlīdzekļu garantijas fondā (UGF). Maijā tādi bija 34 960. Tik daudz, cik dzīvo Alūksnē, Saldū, Preiļos un Dobelē kopā. Iztēlojoties četras tādas Latvijas pilsētas, kur apmetušies tikai pieauguši un darba spējīgi ļaudis, kuru bērniem iztiku gādā valsts, pārņem patiesas šausmas.
Arī pusi no viņiem teorētiski ieskaitot jelkādas iemaņas un pienākuma sajūtu zaudējušajos, vienalga pārpalikums baiss, turklāt uzrāda stabila pieauguma tendenci. Šīs augšupkāpjošās līknes izskaidrojumā diemžēl pārāk maza uzmanība veltīta vecāku pienākumu ignorējošo “līdzbraucējiem un ceļabiedriem” – darba devējiem, kolēģiem, draugiem un ģimenes locekļiem –, kuru attieksme sekmē izvairīšanos no gādības par bērniem. Pastāv gan konkrēts atbalsts, nodarbinot bez līguma, gan daudz netiešu izpausmju, kas UGF parādniekam ļauj dzīvot bez vainas apziņas šādu labvēlīgu domubiedru lokā.
Ja ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēju rīcības izskaidrojumam kaut cik iespējams piemērot tiesiskā nihilisma olekti – nesodīti paliek daudz lielāki noziedznieki utt. – un dažādus psiholoģiskos faktorus, tad savu bērnu pamešanai likteņa ziņā attaisnojuma nav. Lai kādi arī būtu laulības iziršanas iemesli, atbildība par pēcnācējiem ir abu vecāku pienākums. Nevis kaut kāda mistiska izvēle, bet ar likumu diktēts pienākums. Izvēle ir UGF parādnieku līdzcilvēkiem – maksāt “ķešā” un neuzdot jautājumus vai tomēr nesēsties pie viena galda. Patiesībā šī izvēle ir daudz nopietnāka nekā jebkurās vēlēšanās, jo ietekmē valsts un tautas garīgo veselību. Nav iespējams ar optimismu lūkoties Latvijas nākotnē, kamēr lavīnveidā pieaug neapzinīgo vecāku skaits.
