Vai otrādi, pacienta psihosomatiskie traucējumi un slimības var būt neapzināta vēlme turpināt bērnībā pierasto līdzatkarīgas uzvedības lomu. Tāpat kā strīdīgā alkoholisma gadījumā (slimība vai izlaidība), tāpat var izskatīties arī citas slimības, kuras slimnieks pats ar savu uzvedību provocē: 0
“Nekādas sarunas nepalīdz, es sāku izvairīties no svētkiem un dzimšanas dienām, mēs vairs neejam ciemos, jo viņa pieēdas, tad jāsauc ātrā palīdzība, sākas sāpes, diētas utt. Es pat pieķeru sevi, ka uzreiz pēc apsēšanās pie galda, es nekavējoties sāku ēst visus viņai kaitīgos ēdienus, tikai lai viņai nekas nepaliktu un mums ir skandāls dēļ ēdamā…”;
“Mēs to apspriedām simts reižu, nedrīkst izlaist injekcijas vai injicēt par daudz, bet arī pēc komas pārdzīvošanas viņa turpina injicēt un ēst kā pagadās. Esmu sūtījis atgādinājumus, atlicis darījumus, lai pārbaudītu, vai viņa ir injicējusi zāles. Es nevaru mierīgi strādāt, acu priekšā ainas, ka pēkšņi kaut kas noticis un viņa jau ir komā, bet es šeit sēžu un neko nedaru…”.
Un paši slimnieki turpina “tikai mazliet” un “tikai brīvdienās” padarīt trakus savus tuviniekus. Nosaucām tikai atsevišķas frāzes, detaļas, situācijas, kas stāv aiz tām, dažkārt izraisa bezpalīdzības sajūtu pašā psihoterapeitā, nemaz nerunājot par klientu. Bet ir arī citas situācijas, kurās partneris saņem apzinātu sekundāro labumu (un ne vienmēr ir skaidrs, kurš no laulātajiem ir upuris un kurš glābējs). Ar klientes atļauju sniegšu piemēru no prakses:
“Vecmāmiņa vienmēr pasargāja vectēvu no nevajadzīgām emocijām – viņam bija slima sirds. Viņa darīja mums zināmus vectētiņa principus un prasības, bet visu pretrunīgo jautājumu noskaidrošanu, ko vēlējāmies ar vectēvu izrunāt, viņa nocirta saknē. “Tu zini, ka vectētiņam ir slima sirds, viņam nevajadzētu uztraukties, bet tu gribi viņu nomocīt ar tādiem jautājumiem, vēlies viņa nāvi?” – viņa teica manai mātei. Pret vectētiņu izjutām pretrunīgas emocijas – no vienas puses, viņš vienmēr mūs sagaidīja labvēlīgi, rotaļājās ar mums un gandrīz nekad nerāja. No otras puses, mēs faktiski baidījāmies kaut ko darīt nepareizi, jo zinājām par viņa smago raksturu un nežēlību. Tikai tad, kad mans vectēvs nomira, kļuva skaidrs, ka vecmāmiņa bija tā, kas visu vadīja un viņam pat nebija aizdomas, kā viņa vārdā tiek likti sprunguļi mūsu riteņos.”
Bieži vien radinieku psihiskie traucējumi kļūst par tādu kā “bonusu”, kas dažiem cilvēkiem ļauj sabiedrībā sasniegt vēlamo, “norakstot” visu uz radinieku traucējumiem (“tādas ir viņa kaprīzes”, “pavisam ar galvu slikti, visu aizmirst” u.tml.). Manā praksē ir gadījumi, kad mātes ar “īpašiem” bērniem, dzirdot, ka iespējams atjaunot noteiktas funkcijas un sūtīt bērnu uz parasto skolu, atbildēja, ka labāk pašas mājās nodarbosies ar bērnu, un viņam “noformēs” invaliditāti, saņems pabalstu no valsts. Šādi gadījumi nav nekas neparasts un daļēji rada negatīvu iespaidu par visām ģimenēm, kas bērnam kārto invaliditāti un kam tiešām ir nepieciešama palīdzība.
Kā izkļūt no līdzatkarības – tas jau ir cita raksta temats. Tomēr, pirms sākam runāt “ko darīt”, ir svarīgi atzīmēt, ka ne visi traucējumi un slimības ir psihosomatiski. Izplatītais uzskats, ka “visas slimības ir galvā” ne tikai maldina klientu un terapeitu, izvēloties psihoterapijas taktiku, bet arī apgrūtina darbu. Vispirms jāpievēršas nevis problēmai, bet iracionālai vainas izjūtai, bailēm, aizvainojumam, dusmām…
[yesnopoll background=”#ff9c51″]
Avots: psy-practice.com
