Stādu tūrisms paplašinās; Latvijas stādu audzētāji veido pārdošanas plačus Igaunijā 0
Tā dēvētais stādu tūrisms Latvijā vērojams jau pāris gadu, proti, arvien vairāk skandināvu apmeklē gadatirgus Siguldā, Salaspilī un Jelgavā, lai ar plašu vērienu iegādātos daudzveidīgus un veselus augus. Taču nu parādās jauna tendence, proti, vietējie stādu audzētāji paši dodas uz pierobežu un par izdevīgu cenu tirgo stādus gan igauņiem, gan somiem un zviedriem. Piemēram, Igaunijas pusē pie robežas Latvijas ražotāji atvēruši lielu tirdzniecības laukumu, kur kopā savus stādus tirgo Blīdenes un Bulduru kokaudzētava.
Izmanto deficītu Igaunijā
Vai tad igauņiem pašiem savu puķu un krūmu nav? Stādu audzētāju biedrības priekšsēdētājs un stādu audzētavas “Dimzas” saimnieks Andrejs Vītoliņš atzīst, ka šādus spēles noteikumus diktē izdevīgā cena un stādu deficīts Igaunijā.
“Igauņiem ir maz tādu lielu stādaudzētāju kā Latvijā. Turklāt jau vēsturiski visi zinātniskie stādu pētniecības centri koncentrējušies Latvijā. Arī lietuvieši tradicionāli stādus pirkuši Polijā. Attiecīgi – ja visu vari dabūt pie kaimiņa, kāpēc attīstīt savu ražošanu? Igauņi ir ģeogrāfiski tālāk, līdz ar to nedaudz atpaliek gan no mums, gan lietuviešiem. Bet jāatzīst, ka ambīcijas viņiem ir lielas un dekoratīvo stādu audzēšanas jomā igauņi attīstās strauji. Tomēr cenu atšķirība ir būtiska – pusotru reizi augstāka igauņu pusē, tādēļ latvieši meklē iespējas tirgoties Igaunijā. Vienlaikus redzam jaunu tendenci, ka uz Latviju pēc stādiem brauc ne tikai tūristu autobusi ar piekabēm, bet arī stādu centru pārstāvji. Viņi šeit iepērk augus, ko pēc tam paši tirgo tālāk,” saka A. Vītoliņš.
Viņš arī atzīst – Latvijas stādaudzētājiem ir maza atšķirība, vai vest preci uz Ventspili, kas atrodas 270 km attālumā, vai uz Tallinu kas atrodas 300 km attālumā. “Bet igauņu pircējam gan ir būtiski, ka samērā netālu, nebraucot uz blakusvalsti, var atrast augus, ko meklējuši, turklāt tādā izvēlē, kāda nav pieejama viņu audzētavās un stādu centros. Arī igauņu stādu centriem, ņemot vērā cenu atšķirību, ir izdevīgi iepirkt augus sava sortimenta paplašināšanai. Pārrobežu tirdzniecība Vidzemē un Latgalē ir bijusi attīstīta vienmēr. Šī audzētāju iniciatīva ir tikai vēl viens pozitīvais rādītājs tam, ko dod iespēja tirgot bez robežām,” saka A. Vītoliņš.
Vecmāmiņu dārza mode turpinās
Tikmēr tepat, Latvijā, šogad joprojām būšot aktuāla tā dēvēto vecmāmiņu dārzu mode, kas sākusies pirms pāris gadiem.
“Tās ir visu krāsu peonijas, flokši, dienziedes, lauztās sirdis, delfīnijas, kāršu rozes, pīpenes. Dekoratīvo stādu jomā – klintenes, vilkābeles,” stāsta stādu audzētavas “Baižas” saimniece Zane Zeltiņa. Esot gan arī jauna nianse – parādās vēlme pēc “kontrolēti dabiskiem” stādījumiem. Dārza īpašnieki gribot, lai dārzs būtu gan viegli kopjams, gan – ar pieskaņu no “vecajiem labajiem laikiem”. Līdz ar to ideālā variantā dārzā būtu jāvalda mākslinieciskai nekārtībai, proti, saimnieks labi zina, kas tajā atrodas un kā tas jākopj, bet skatītājs no malas to visu redz nedaudz mežonīgu – tādu kā sakārtotu pļavu.
Jautāti, vai šajā sezonā dārza īpašnieks pieturas pie pārbaudītām vērtībām vai kāro pēc eksotiskiem augiem un gatavs izdot lielāku naudu par stādu, dārznieki atbild, ka esot abējādi. “Tas ir atkarīgs no cilvēka. Ja esi 12 stundas ieracies darbā un brīvdienas gribi pavadīt mierā, pa dārzu vien pačubinoties, tad – nē, eksotiku nemeklē. Tomēr esam novērojuši, ka arvien pieaug kolekcionāru skaits, kuriem ir bagātīgs stādu, ziedu klāsts, bet viņi ir tiktāl aizrāvušies, ka grib piemeklēt vēl kādu odziņu. Klients atnāk, un mēs uzreiz saprotam, vai viņš gribēs čubināties vai varam piedāvāt ko interesantāku,” saka Zane.
Māka nav izaudzēt…
Atgriežoties pie biznesa tēmas, dārznieki arī atzīst – konkurence nozarē tik ļoti saasinājusies, ka dārzniekam jāpiešauj roka ne tikai audzēšanā, bet arī tirgus izpētē. A. Vītoliņš akcentē, ka parādās arvien jauni dārzniecības uzņēmumi, kuri eksperimentē ar augiem, un uz to rēķina arī pārējie atrodot interesantas lietas. “Visa Eiropa iet uz priekšu, šķirņu ir lērums, līdz ar to konkurence pieaug. Mēs, audzētāji, paši nodarbojamies ar introdukciju jeb ievesto augu adaptēšanu vietējam klimatam. Bet būtu tikai kolosāli, ja mums palīdzētu arī zinātnieki,” saka dārznieks.
“Mums ir teiciens – izaudzēt nav sarežģīti, bet māka ir to visu realizēt,” piebilst Zane. Ja ir zināšanas, tad process no stādiņa līdz izaudzēšanai esot samērā viegls – pareizs augs pareizā vietā nozīmē minimālas pūles. “Bet nākamais solis ir prast pārdot. Tas nozīmē – precīzs apraksts, auga bilde uz iesaiņotā poda utt. Mums ir ap 2000 dažādu sugu un šķirņu. Stādi tiek audzēti podos jeb konteineros. Lielākā daļa tad nu aiziet uz vairumtirdzniecību, kā arī – izbraukuma tirdzniecībā gadatirgos, stādu centros. Piedāvājam savus augus arī apzaļumotājiem, kuri tālāk piedalās iepirkumos, tās ir labas noieta iespējas, bet tur vajag attiecīgi arī lielu apjomu. Vispār jūtam, ka tirgū ir viļņveidīgas izmaiņas. Pirmskrīzes laikā stādus vairumā ņēma apzaļumotāji, bet krīzes laikā cilvēki visu vajadzīgo pirka un stādīja paši. Savukārt tagad klienti pēc stādiem nāk kopā ar dārznieku – aizpildīt kādu vēl tukšu vietiņu dārzā. Tāpat sakarā ar būvniecības pieaugumu atgriežas apzaļumotāji, kuriem vajag nevis piecus vai desmit, bet gan 500 – 1000 stādu. Uz tā rēķina tad nu augam,” rezumē Z. Zeltiņa.
