Parasti raidījumiem ir gatavs scenārijs, pie kura raidījuma vadītāji vairāk vai mazāk pieturas. Kā ir ar sirds dziesmām? Cik daudz vietas paliek improvizācijām? 5
Veca gudrība vēsta, ka vislabākā improvizācija ir laba sagatavošanās, un pie tās, vadot raidījumu, arī pieturamies. Protams, ir scenārijs un gatavi teksti, bet, runājot tos, paliekam pie galvenās domas, idejām, kas noteikti jāpasaka. Scenāriju un tekstu no galvas nekaļam, dažkārt arī improvizējam, taču skaidri zinām, no kura punkta līdz kuram jānonāk.
Man šķiet ļoti interesanti stāsti par mūzikas grupām, pie kurām ciemojaties.
Jā. Viesošanās pie mūziķu ģimenēm ir ļoti aizraujošs piedzīvojums arī mums pašiem, raidījuma veidotājiem.
Vai vari minēt kādu īpašu tikšanos?
Nebūšu oriģināla, neizcelšu nevienu, jo katrā ciemošanās reizē bijusi pavisam citādāka sajūta. Bet pāri visam valdījusi sirsnība, laipnība un vēlēšanās satikties. Katram viesmīlība izpaudusies citādi, taču svarīgākais ir tas, ka visiem sastaptajiem latviešiem tā piemitusi. Tādēļ ļoti grūti izcelt kādu cilvēku, ģimeni vai ansambli, jo nekad neesam piedzīvojuši negatīvas sajūtas. Vienmēr esam bijuši gaidīti, piedalījušies atklātās sarunās, no kurām daudz kas pat nav nonācis ēterā. Dažkārt intervijas ilgušas vairākas stundas, bet no tām esam varējuši parādīt tikai piecpadsmit minūtes.
Jūs taču neuzkrītat viņiem kā sniegs uz galvas?
Protams, kādu nedēļu iepriekš saskaņojam laiku, lai mūsu raidījuma varoņi būtu mājās. Arī vairākos muzejos esam bijuši, un cilvēki zina, ka būsim un par ko runāsim. Mūziķiem iemesls ir arī kāds konkrēts notikums – jauna koncertprogramma vai diska iznākšana. Man nepatīk cilvēkiem sūtīt jautājumus, gari un plaši stāstīt, ko jautāsim, jo tad saņemam standartatbildes, kas vairs nav interesantas. Bet, ja man tomēr jautā, tad atbildu: “Runāsim par dzīvi, nebūs nekā tāda, uz ko jūs nevarēsiet atbildēt.”
Tu Latvijā neesi vienīgā Velga Vītola. Tev ir slavena vārda un uzvārda māsa – lāču mamma Līgatnē. Vai esat tikušās?
Mēs neesam tikušās. Jau vairākus gadus gan televīzija, gan man apkārt esošie cilvēki mēģinājuši pamudināt mūs uz tikšanos. Tas būtu interesanti. Patiesībā ir vēl viena Velga Vītola, turklāt apmēram manā vecumā ap trīsdesmit gadiem. Viņa ir māksliniece, apburoša personība. Tā nu esam trīs Velgas Vītolas. Bet bijuši arī pārpratumi. Pirms dažiem gadiem iznāca dzīvniekiem veltīts kalendārs, ar kuru bija saistīta lāču mamma Velga Vītola. Pēc šīs ziņas parādīšanās atklātībā man zvanīja vairāki žurnālisti, kurus tā bija ieinteresējusi, taču nācās viņus apbēdināt. Pie vainas bija arī mani kolēģi, kuri nebija precizējuši, par kuru Velgu Vītolu ir runa.
Radiožurnālistus vispirms iepazīst pēc balss, televīzijas – pēc sejas. Taviem klausītājiem ir paveicies, jo viņiem acu priekšā ir arī bilde – simpātiska, labestību izstarojoša sieviete. Kā tu veido savu iekšējo pasauli, lai tik labi izskatītos?
Sarežģīts jautājums. Es neizliekos – kāda esmu, tāda esmu. Tā kā sākumā daudzus gadus esmu nostrādājusi radio, kur klausītāji mani neredzēja, bijis vairāk jādomā par izteikšanās veidu, kaut tas nav mazsvarīgs arī televīzijā. Bet par izskatu tiešām nezinu, jo no malas sevi neredzu. Man pat ir tā, ka, intervējot cilvēkus, par viņiem ļoti ieinteresējos, aizmirstu par kamerām un vairs nekontrolēju, kā sēžu. Speciāli ēteram gan negatavojos un pie spoguļa netrenējos.
