Vēsturnieki sen pierādījuši, ka Latvijā nav vietu, kur tālā senatnē būtu dzīvojušas kādas slāvu kopienas 48
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēsturnieki un arheologi sen pierādījuši, ka ne Rīgā, ne Latvijas teritorijā nav vietu, kur tālā senatnē būtu dzīvojušas kādas slāvu, mūsdienu krievu priekšteču, kopienas. Tajā pašā laikā interneta vidē atkal un atkal nākas sastapties ar apgalvojumiem “mēs, krievi, te dzīvojām jau 13. gadsimtā”, “te ir sena krievu zeme” un tā tālāk. Kaut austrumos tas neizskan tādā līmenī kā Ukrainas un ukraiņu tautas pastāvēšanas apšaubīšana, tomēr tendence ir nepārprotama.
Seno austrumslāvu zemju un Latvijas teritorijā mītošo tautu attiecības aizvēstures un Krusta karu laikos ir viena no Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesora ANDRA ŠNĒ specialitātēm. “Skaidrs, ka Austrumbaltija un blakus esošās austrumslāvu teritorijas nedzīvoja savstarpējā izolācijā. Tas stāsts jau ir daudz senāks par 13. gadsimtu, taču nekādu politisku virsvaru vai kolonizācijas mēģinājumus gan tobrīd neredz,” teic vēsturnieks.
Ko par tagadējās Latvijas un Krievijas teritoriju attiecībām tad vēsta arheoloģija?
Andris Šnē: Arheoloģiskais materiāls pierāda, ka, jā, savstarpējās attiecības, kontakti, īpaši Austrumlatvijā, arī pirms 13. gadsimta pavisam noteikti pastāvēja. Pat preču masu importa līmenī. Vērpjamo vārpstu rozā šīfera akmens skriemeļi, stikla krelles nāk no austrumiem. Galu galā arī kauri gliemežvāki, kuru izcelsmes vieta ir Indijas okeāns, daļēji ienāk caur Skandināviju, pateicoties vikingiem, bet daļēji caur austrumslāvu teritorijām.
Taču tās noteikti nebija tikai tirdznieciskas attiecības. Noteikti ir arī karošana. Senkrievu hronikas stāsta par regulāriem sirojumiem, kas notiek “čudu zemēs”. Tā apzīmēja ne tikai igauņus, bet, iespējams, arī Ziemeļvidzemes un Ziemeļlatgales teritorijas. Vai šie konflikti bija abpusēji? Grūti teikt, bet drīzāk militārais spiediens nāca no austrumiem.
Spilgtākais piemērs, kas minēts senkrievu hroniku kompilācijā “Pagājušo laiku stāsts”, ir par Jurjevas (Tartu) dibināšanu, ko ap 1030. gadu izdarīja Novgorodas kņazs Jaroslavs Gudrais. Hronikā par to ir burtiski viens teikums. Cietoksnis pastāvēja 30 gadus, “līdz uzbruka sosoli un mūs patrieca”. “Sosolieši” varēja būt tikpat labi Sakalas igauņi, sāmsalieši vai vēl kāds, jo “Pagājušo laiku stāsts” pret šādiem nosaukumiem izturas diezgan pavirši.
Tikpat bezceremoniāls hronikā ir to tautu uzskaitījums, kuras it kā maksājot meslus Krievzemei vai pat esot tai pakļauti. Tur ierakstītas arī baltu ciltis – kurši, zemgaļi, tāpat lībieši. Taču jautājums par mesliem visdrīzāk ir saistīts ar atsevišķiem veiksmīgiem karagājieniem, pēc kuriem savāca kādus maksājumus, ieguva kara laupījumu. Pāri Daugavai šie sirojumi parasti nekad negāja. 1006. gadā notika polockiešu karagājiens uz Zemgali, kas beidzās ar katastrofu. Pleskavas hronikā par to ir piezīme “un 9000 vīru tur nogūla”. Pēc tam rakstītajos avotos vairs nav nekādu norādījumu, ka polockieši, pleskavieši vai novgorodieši būtu sirojoši tālāk par nosacītajām “čudu” teritorijām.
Par kuršu zemēm vispār nav nekādu liecību, ka austrumslāvi tur būtu mēģinājuši kādu ekspansiju. Bet lībiešu zemēs polockieši mēģina ievākt meslus vēl 1212. gadā, kaut šīs zemes jau maksāja nodevas pavisam citiem.
Krievu “Vikipēdijā” šķirkli par senkrievu vēsturi 9.–10. gadsimtā ilustrē karte, kur Novgorodas kņazistes robeža iezīmēta aiz Tartu, bet Polockas kņaziste diezgan pamatīgi iebraukusi Sēlijā un Latgales dienvidaustrumos. Pieņemu, tas ataino to domāšanu, par kuru runājam.
Kā jau teicu, Jurjeva jeb Tartu bija krievu tikai īslaicīgi. Sirojumi, kas 12. gadsimtā notiek ik pēc dažiem gadiem un turpinās līdz pat Krusta karu sākumam Baltijā, ir tikai militāras ekspedīcijas. Nav runa, ka šīs krievu kņazistes vēlētos minētajās teritorijās nodibināt politisko varu. Tā tajā laikā bija pieņemts – sirojam, laupām, tirgojamies un tad ejam prom. Senatnē tas bija ienākumu gūšanas avots, tāpēc arī sirojumi uz tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijām ir tik regulāri.
Tas ir mīts, ka Jersika vai Koknese būtu bijušas senkrievu pilsētas, ka tur bijušas pareizticīgo baznīcas. Izrakumos Koknesē atrasts diezgan daudz austrumslāvu priekšmetu, taču kapulaukā austrumslāvu apbedījumu nav. Līdzīgi Jersikā. Jā, tur ir krustiņi, taču nav pareizticīgo apbedījumu. Jāsaka, ka liela daļa Latvijas teritorijas vietējo iedzīvotāju pat vēl 13. gadsimtā krustiņus nēsāja ne jau kā reliģiskās pārliecības zīmi, bet kā rotu. Tos nēsā, savērtus kopā ar kauri gliemežvākiem, stikla krellēm. Jo tas viss kopā smuki izskatījās! Skaidrs, 13. gadsimtā, sākoties Krusta kariem, Austrumbaltija bija pagāniska teritorija. Nekāda pareizticība te nebija ienākusi.
Tas vispār ir interesanti, ka vēstures avoti, hronikas it kā stāsta par šo krievu, tas ir, austrumslāvu, nākšanu un iešanu un pat bīskapam Albertam bijusi darīšana ar Polockas kņazu, taču arheoloģiskais materiāls sniedz pilnīgi pretēju informāciju – nekas neliecina par viņu pastāvīgu klātbūtni vai varu. Tikai par epizodiskiem kontaktiem.
Un kā tad stāsts par “Jurģa Latvieša Jersikas evaņģēliju” senkrievu valodā no 1270. gada, kam “Latvijas Pasts” pat pastmarku veltīja?
Nu, “Latvijas Pasta” darbību nekomentēšu. Kāpēc viņi to izdarīja, neviens nevar saprast. Jo tas ir stāsts par 19. gadsimtā veiktu vēstures viltojumu, ko jau labi sen pierādījuši paši krievu pētnieki. Ar 13. gadsimtu tam nav pilnīgi nekāda sakara. Tas ir stāsts par centieniem grieķu katoļu baznīcas klātbūtni Baltijā padarīt senāku un spēcīgāku.
Un Indriķa hronikā minētais Jersikas ķēniņš Visvaldis esot bijis “Vsevolods”?
Konkrēti vārdi parādās Krusta karu laikmetā. Līdz tam mums viss ir anonīmi. Jā, tad Jersikā parādās Visvaldis jeb “Vsevolods”, kā viņu sauc krievi, un Vetseke jeb “Vjačko” Koknesē. Tiesa, viņus mēģina padarīt par austrumslāviem, taču jāatzīst, ka mēs par šīm personībām nezinām pilnīgi neko. Un balstīties tikai potenciālā vārdu līdzībā? Fakts ir tas, ka nav pamata runāt par polockiešu garnizonu Koknesē, kuru būtu komandējis tāds “Vjačko”. Nav pamata uzskatīt, ka tur būtu bijusi kāda pareizticīgo kopiena. Nav nekāda pamata domāt, ka Visvaldis un Vetseke nebūtu nākuši no vietējām tautām. Visdrīzāk, viņi tie paši latgaļi vien bija. Mēs zinām, kādus vārdus viņiem dod hronikās, bet vai viņi paši sevi tā sauca, to nekad neuzzināsim. Jāatceras, ka informācija par viņiem nāk no citām kultūrām gan Livonijas Indriķa, gan krievu hroniku gadījumā.
Vienbrīd bija tendence pieķerties Baltijas jūras rietumkrastā dzīvojošās rietumslāvu cilts venedu fonētiskajai līdzībai ar vendiem, kuri dzīvoja Kurzemē un pēc tam pie Cēsīm, lai paziņotu, ka “slāvi te sen bijuši”.
Tā atkal ir kārtējā leģenda. Materiālās kultūras piemēri izrakumos diezgan skaidri norāda, ka vendi visdrīzāk bija kāda Baltijas somu grupa. Problēma tā, ka pat prominenti Rietumu vēsturnieki, ieraugot semantisko līdzību venedi – vendi, teikuši: “O! Jums te bija rietumslāvi?” un izvirzījuši teoriju, ka tā bijusi kāda Kurzemē iemaldījusies rietumslāvu grupa.
Pirmā vieta, kur piemin vendus, ir 13. gadsimta Livonijas Indriķa hronika. Tur par viņiem arī ir visvairāk. Šķiet, pēdējo reizi vendus piemin kādā 14. gadsimta dokumentā. Viņi, visticamāk, bija neliela, lokāla Baltijas somu grupiņa, pat ne atsevišķa sentauta vai etnolingvistiska grupa, kas kaut kāda iemesla pēc devās prom no Ziemeļkurzemes. Ja nebūtu vārda līdzības, viņus visdrīzāk pat neviens neievērotu.
Tas vispār ir jautājums, kāpēc Livonijas Indriķis epizodi ar viņiem savā hronikā piemin, jo nekādu pienesumu kopējam stāstam vendi taču nedod. Indriķis par Rietumlatviju vispār zināja ārkārtīgi maz. Viņa uzmanības lokā bija Rīga un Vidzemes centrālā daļa.
Tātad, ja neskaita tirgotājus un sirotājus, 10.–13. gadsimtā nav pat pazīmju, ka kāds no austrumslāvu zemēm te būtu gribējis apmesties uz pastāvīgu dzīvi?
Ir tikai tirdzniecības un militārās konfrontācijas, ne kolonizācijas vai politiskās virsvaras pazīmes. Līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorijā noteikti neko tādu neredzam. Vismaz ne materiālās kultūras liecībās, apbedījumos. Tas atšķirībā no senskandināvu apbedījumiem, par kuriem, piemēram, Kurzemē, skaidri redzams – jā, te ir skandināvu kapi. Tādu, teiksim, kriviču kapu ne gar Daugavu, ne Ziemeļvidzemē, ne Latgalē nav. Var jau būt, ka bijuši kādi atsevišķi apbedījumi no tā saucamās krievu sētas Rīgā, kuras sākumi varbūt tiešām ir 12. gadsimtā, vēl pirms Krusta kariem.
Senās lībiešu ostas vietā Alberta laukumā izrakumos atrasts daudz austrumslāvu senlietu, taču tā ir osta. Senlietas varēja būt ievestas. Tur tiešām varēja atrasties kāda neliela tirgotāju faktorija.
Var pavisam noteikti sacīt, ka Austrumbaltijas teritorijas bija austrumslāvu interešu lokā, un reizē tikpat labi var sacīt, ka no 7. gadsimta esam arī vikingu interešu lokā. Un atkal nav nekādu pazīmju, ka skandināviem Kurzemē būtu bijusi kāda virsvara, ja neskaita tās dažas kolonijas.
Rīgas “krievu sētu” arī mēdz pieminēt kā pamatu pretenzijām.
Nu, tādā gadījumā jāsaka, ka Novgoroda bija vācu Hanzas tirgotāju pilsēta, jo tur atradās liela Hanzas tirgotāju bāze un Novgorodai tirdzniecība ar Hanzu bija viens no būtiskākajiem ekonomiskajiem virzieniem! Taču tā bija viduslaiku un ne tikai viduslaiku specifika, ka tirgotājiem lielākajos centros ir savas apmešanās vietas. Hanzas tirgotājiem bija bāzes visās lielākajās Ziemeļeiropas pilsētās. Šādās vietās varēja būt sava baznīca, sētā varēja valdīt no apkārtējiem atšķirīgi likumi. Tas nebija nekas neparasts, bet tas absolūti nenozīmē, ka attiecīgajā pilsētā dzīvoja lielāks skaits attiecīgās kultūras pārstāvju ar politisku ietekmi. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
Ukrainas vēstnieks ANO Serhijs Kisļica novembra beigās ierosināja saukt Krieviju tās vēsturiskajā apzīmējumā “Moskovija”…
Tas gan būtu vēsturiski nepamatoti. Maskavas lielkņaziste, “Moskovija” ir nosaukums noteiktā laikā noteiktai teritorijai. Krievija jau ir pavisam cita teritorija un cits laiks. Jēdziens “rusu zeme”, no kuras nosaukums atvasināts, parādās hronikās jau 12. gadsimtā. Un tad būtu jāapzinās, ka arī to austrumslāvu politisko struktūru, ko vēsturē tagad sauc par Kijivas Krievzemi, viduslaikos neviens tā nesauca. Apzīmējums “Kijivas Krievzeme” radās Krievijas impērijas historiogrāfijā 18.–19. gadsimtā, atzīstot, ka vispirms centrs bija Kijiva, tad Vladimira un tikai tad Maskava.
Ir viedoklis, ka politiskās situācijas dēļ no pretrunīgā jēdziena “Kijivas Krievzeme” būtu jāatsakās.
Cik saprotu, ukraiņiem ar šo vārdu problēmu nav. Kijivas lielkņaziste tomēr bija tikai daļa no lielās austrumslāvu valsts, kurā brīžiem bija pat pārdesmit kņazistu. Kijivas Krievzeme būtībā apzīmē decentralizētu, ļoti elastīgu valstisku veidojumu, sākot no Novgorodas ziemeļos līdz mūžīgi mainīgajai stepju robežai.
Interesanti, ka pseidovēsturiskajos pamatojumos par Baltijas piederību Krievijai “kopš aizlaikiem” parasti piesauc krievus, kaut tādu tolaik nemaz nebija, tāpat kā pašas Krievijas.
Ne 13., ne 14. gadsimtā nav ne krievu, ne Krievijas. Ir Kijivas Krievzemē apvienotas dažādas, nelielas kultūru grupas, kas dzīvo austrumslāvu teritorijās.
Bet tā ir problēma, kā latviešu valodā nosaukt milzīgo teritoriju austrumos, kas izveidojās pēc vikingu laikmeta līdz mongoļu iebrukumam 1240. gadā. Tas būtībā ir vesels dažādu kultūru un tautu “vārāmais katls”. Mēs to tradicionāli saucam par Kijivas Krievzemi, bet Kijiva bija tikai viens no centriem. Kad tas viss sašķēlās, Novgoroda, Pleskava, Tvera, Vladimiras–Suzdaļas kņaziste un vēl citas darbojās pašas par sevi. Varas smaguma centri bija ļoti daudzi, un, ja vēstures gaita būtu bijusi citāda, iespējams, vienota valsts nemaz neizveidotos. Kad lielu daļu šo zemju 13. gadsimtā iekļāva mongoļu Zelta Ordā, vietējie kņazi jau būtībā bija tikai pārvaldes instruments hana rokās. Tas pats Vladimiras lielkņazs Ņevas Aleksandrs, kas it kā simbolizēja vietējo varu, būtībā bija mongoļu ieliktenis.
Maskavas kņazistes izvirzīšanās sākās tikai 14. gadsimta otrajā pusē un notika ar lielu diplomātisku un militāru izveicību, tāpēc 16. gadsimta vidū Maskavas kņazs galu galā arī varēja sevi pasludināt par Krievijas caru. Tad var runāt par Krievijas pirmsākumu. Un tad, 15. gadsimta pašās beigās, Ivana III laikā arī parādās pirmie mēģinājumi iegūt zemes pie Baltijas jūras. Tos gan, lielā mērā pateicoties Livonijas ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam, izdodas uz 50 gadiem atvairīt.
Bet tā retorika, kas tiek izmantota, sākot no šīm 15. gadsimta beigām un vēlāk, tiek plaši attīstīta, balstās gan uz “nesamaksātajiem mesliem”, kas esot iekrājušies un nu jāsavāc, gan uz argumentu par pastāvīgo slāvu klātbūtni Austrumbaltijā, kam nekāda pamatojuma nav. Līdz ar to var sacīt, ka jau šajā periodā, kad pašas Krievijas vēl nemaz nav, parādās daudzas iezīmes, kas vēlāk raksturīgas Krievijas imperiālismam.
