Līdzās Līgatnes pārceltuvei reiz būs tilts 2
Nesen Latviju pāršalca ziņa par Līgatnes pārceltuves slēgšanu. Tā kā ilgi gaidītā tilta projekts sakarā ar Eiropas līmeņa pētījumiem par tā ietekmi uz vidi šobrīd iestrēdzis, Līgatnes un Pārgaujas pašvaldības, ko šķir Gauja, operatīvi novērsa ūdenstransporta apturēšanu un vēlas pavasarī pārņemt pārceltuvi savā pārraudzībā, lai šādas situācijas uz priekšdienām vairs neatkārtotos.
Lai gan sākotnēji izskanēja, ka Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), kurai šobrīd pieder pārceltuve, nevēlas no tā atteikties, bet gan nodot kādam apsaimniekošanai, šobrīd pārvalde kā reālu apsver iespēju nodot prāmi pašvaldību īpašumā.
Līdz pavasarim pārceltuvi apsaimniekos DAP, līdz atradīs stabilu apsaimniekotāju. Pārvalde nedrīkst nodarboties ar komercdarbību, tāpēc šobrīd ūdenstransports starp abiem novadiem braucējiem ir par velti. DAP pārstāve Rita Jakovļeva uzskata, ka tas pat vairāk būtu pašvaldību, nevis DAP pienākums rūpēties par pārceltuvi, jo tā pamatā kalpo kā satiksmes līdzeklis iedzīvotājiem. Pašreizējā apsaimniekotāja – Gaujas nacionālā parka fonda (GNP fonds) – pārstāve Baiba Pavloviča skaidro, ka iemesls neturpināt sadarbību esot bijis pārceltuves nerentabilitāte, respektīvi – izdevumi esot bijuši lielāki par ieņēmumiem. “Lai nodrošinātu pārceltuvē strādājošo minimālās algas un sociālās garantijas, veiktu sīkus remontdarbus un pārceltuves apkopi, vidēji gadā nepieciešami 8000 latu,” atklāj B. Pavloviča.
Naglas un dēļi par tūkstošiem?
Prāmnieki Jānis Graudiņš un Gints Bergmanis gan smīn par pieminētajām milzu izmaksām. Pārceltuvē uz maiņām dežurējot trīs vīri. Viena darbinieka alga vasaras mēnešos ir 120 latu mēnesī, bet ziemas periodā – 40 latu. Prāmnieku algās gada laikā aizejot ap 4000 latu. Turklāt ap 3000 – 4000 latiem gadā iekasējot par biļetēm.
Vīri patstāvīgi uztur plostu lietošanas kārtībā. Pērn pašu spēkiem sagādājuši kokmateriālus, ko izmantot plosta pamata konstrukciju atjaunošanai. GNP fonds prāmja remontam atvedis vien virsējos plosta dēļus, naglas un degvielu, ko vīri iztērējuši kokmateriālu piegādei.
“Ja gribam normāli strādāt, prāmis jālabo!” pārliecināts ir Jānis. Par saviem līdzekļiem prāmnieki gādā arī malku, ar ko izkurināt krāsni būdiņā, kurā patveras no aukstuma un lietus.
Arī tad, kad Gauja aizsalusi vai palu laikā, vīri regulāri dodas uz pārceltuves posteni, tur pusdienas un uzmanību gaida uzticamais sargs – suns Fredis, kurš šo darbu veic visu savu 11 gadus garo mūžu. Arī suņa uzturēšana esot uz strādnieku pleciem.
“Septiņu gadu laikā, kopš es te strādāju, prāmī kopumā nav ieguldīts pat tūkstotis latu,” apgalvo prāmnieks Jānis. Pārcēlāji nenoliedz, ka kaut kādi materiāli prāmja remontam paretam tikuši sagādāti, taču kur palikuši GNP fonda minētie tūkstoši, pārcēlājiem neesot skaidrs. Turklāt DAP pārstāve R. Jakovļeva atklāja, ka GNP fonds par prāmja apsaimniekošanu no DAP saņēmis 620 latu mēnesī (Ls 7440 gadā).
Likumi un kārtīgs saimnieks
Līgatnes novada domes priekšsēdis Ainārs Šteins informē, ka sarunā ar DAP abu pašvaldību vadītāji nonākuši pie secinājuma, ka vissvarīgāk šobrīd ir izstrādāt normatīvo regulējumu, kas palīdzētu izvairīties no situācijām, kad apsaimniekotājs izmanto izdevīgo un ienesīgo tūrisma sezonu, bet ziemas periodā atsakās nodrošināt transportu vietējiem iedzīvotājiem un regulāri neveic pienācīgu pārceltuves apkopi un remontu.
“Ir jāņem vērā, ka pārceltuve ir satiksmes infrastruktūras objekts – nevar uzturēt ceļu tikai vasaras sezonā. Neatkarīgi no tā, cik tas ir rentabli, vietējo iedzīvotāju pārvietošanās ir jānodrošina arī ziemā,” skaidro A. Šteins.
Pašvaldību pienākums esot rūpēties sabiedrības interesēs, neskatoties uz ienesīgumu. Turklāt finanses pārceltuves uzturēšanai abas pašvaldības noteikti atrastu, viņš apliecina.
Pēc pensijas jābrauc vairākas dienas
Pārgaujas novada pārstāve Rudīte Vasile stāsta, ka šis novada gals kļūstot arvien tukšāks tieši satiksmes problēmu dēļ. Nesen, piemēram, kāda sieviete no Gaujas labā krasta nespēja savienot darbu Līgatnē ar pārceltuves darba laiku, nu viņa devusies peļņā uz Angliju. Daudzi uz mājām Pārgaujā braucot tikai pa brīvdienām vai vasaru. Tomēr esot vismaz pārdesmit cilvēku, kas šo vietu netaisās pamest un cīnās, kā var.
Kā viena, tā otra Gaujas krasta vietējie labi pazīst tā saucamās piena tantes jeb māsas Viju Grigorjevu un Maiju Janki. Viņas dzīvo “klusajā” Gaujas pusē. Bez pārceltuves viņas jūtas kā iespundētas, sevišķi ziemā, kad ceļi aizputināti un netīrīti. Līdz tuvākajam autobusam no mājām jāiet 13 kilometri, taču tas kursē tikai divas reizes nedēļā. Tuvākais veikals, aptieka, ģimenes ārsts, pasts, iespēja realizēt no četrām govīm iegūto pienu, kā arī operatīvāk aizbraukt uz Cēsīm vai Rīgu, ir otrpus Gaujai – Līgatnē.
Pagājušo ziemu trīs mēnešus pārceltuve nestrādājusi. Maija, lai saņemtu pensiju, kājām mērojusi 13 km līdz autobusam, ar ko aizbraukt līdz Cēsīm, no turienes ar otru autobusu tālāk brauca līdz Augšlīgatnei, kur pārsēdās trešajā autobusā, lai visbeidzot nokļūtu Līgatnē. Tajā pašā dienā mājup nemaz neesot iespējams tikt, jo autobusi tik bieži nekursē.
Pārredzamā nākotnē būs tilts
Jānim Puriņam, kas dzīvo vien pārsimt metru no pārceltuves, nepieciešamie ārsti ir Cēsīs. Tā kā transporta iespējas ir gaužām ierobežotas, mediķi esot pretimnākoši – uz ziemu izrakstot vairākus iepakojumus sirds zāļu, tā teikt, katram gadījumam. Ja prāmis iet, uz Cēsīm varot tikt ērti – autobuss ejot turpat no pašas Gaujmalas. Ziemā, kad ūdens ceļš slēgts, arī Jāņa dēli nevarot viņu apciemot, jo tad arī piebraucamais ceļš netiekot tīrīts. Jānis ļoti gaida tiltu, lai ikdiena nebūtu atkarīga no aizsalušās Gaujas vai palu ūdeņiem. Viņš pat nocirtis savus bērzus, kas varētu traucēt tā izbūvei.
“Ja būtu tilts, šis apvidus atdzīvotos – atkal kļūtu apdzīvotāks un attīstītāks, kamēr nav normālas satiksmes – cilvēki šai vietai iet ar līkumu,” skumji noteic Jānis.
“Kur pieci tilti bijuši, tur būs arī sestais. Tas ir tikai laika jautājums,” tik pārliecināts savos apgalvojumos, neskatoties uz birokrātijas celmiem, ir Līgatnes novada domes priekšsēdētājs. Līdz šim tilta projekts strauji virzījās uz priekšu, taču šobrīd process apstājies, jo Vides pārraudzības valsts birojs pieprasījis veikt plašu pētījumu procedūru par tilta iespējamo ietekmi uz vidi. “Rodas iespaids, ka šis mazais tilts tiek pielīdzināts ķīmiskajai rūpnīcai,” teic A. Šteins.
Aptuvenās tilta izmaksas esot no 1,5 līdz 2 miljoniem latu, taču šie padziļinātie pētījumi tilta būvi būtiski sadārdzināšot, turklāt šobrīd pašvaldībām līdzekļu tik dārgiem pētījumiem neesot. Ja nebūtu birokrātisko sarežģījumu, tilts, kas savieno Līgatnes un Pārgaujas novadu, būtu gatavs jau 2015. – 2016. gadā.
Fakti Līgatnes pārceltuve: vienīgā Gaujas pārceltuve; vienīgā šāda veida (bez motora) pārceltuve Baltijā; Latvijas tehnikas vēstures piemineklis; prāmi veido divas paralēli novietotas laivas, kuras savieno dēļu klājs. Pāri upei pārsietā trose neļauj prāmi aiznest uz leju, bet no krasta uz krastu to pārvieto straumes spēks. Prāmnieks jeb pārcēlājs tikai ievirza to straumē; vidēji gadā pārceltuvi izmanto ap 4000 cilvēku (pārsvarā vasarā); vēl Latvijā ir divas pārceltuves pār Daugavu – Līvānu un Jēkabpils novadā, taču tās darbina motors. |
