“Metāmies ap kaklu pirmajiem sastaptajiem robežsargiem.” Vecbebros iejutušies 110 Ukrainas kara bēgļu 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kad sasniedzām Latvijas robežu, emociju iespaidā, ka esam dzīvi tikuši laukā no kara zonas, metāmies ap kaklu pirmajiem sastaptajiem robežsargiem, apskāvām viņus un skūpstījām kā tuvus radiniekus,” stāsta Olga Nabatova, kura ar ģimeni aizbēga no Krievijas okupantiem, kad viņi bija sasnieguši Russkije Tišķu ciemu Harkivas apgabalā.
“Jau pats nosaukums liecina, ka tā ir krievu apdzīvota vieta. Tāpat kā Harkiva, kur 90% ir krievvalodīgie, uz kuriem Krievijas fašisti raida savas raķetes, jo atriebjas par to, ka Harkivas krievi “atbrīvotājus” nesagaidīja ar ziediem un sagrāva viņu cerības pilsētu ieņemt trijās dienās. Bijām jau gandrīz pabeiguši savas mājas celtniecību, vien dēlam paredzētais trešais stāvs vēl nebija izbūvēts.
Tagad mājas vietā ir drupas un nav vairs mums arī sava biznesa – kazkopības.
Kazas jau līdzi nepaņemsi, tāpēc atdevām kaimiņiem. Sarakstoties ar ciemā palikušajiem iedzīvotājiem lietotnē “Whatsapp”, uzzināju, ka vakar dārzā lādiņi gabalos sarāvuši tanti Taņu…” tā ukrainiete iezīmē sava ciema drūmo ainu.
Olgas ģimene kopā ar draugu ģimeni savā automašīnā 17. martā devās uz Krieviju, Belgorodu, jo tā bijusi vienīgā iespēja izkļūt no Harkivas apgabala. No turienes bija jānobrauc vairāk nekā 500 kilometri, lai tiktu līdz Maskavai, kur dzīvo Olgas krustmāte, un tad – uz Latviju.
“Neilgi pēc tam, kad pametām māju, piezvanīja kaimiņš un pastāstīja, ka nākamajā dienā pēc mūsu aizbraukšanas mājā ievākušies krievi. Visās mājās, kuru saimnieki bija spiesti bēgt no okupantiem, viņi uzreiz bija iekšā, lai savāktu visu, ko vien var,” stāsta Olga un rāda man fotogrāfijas, kur redzama ģimenes māja pirms okupantu ierašanās un pēc tam, kad tā tikusi pilnībā sagrauta.
Atrod darbu
Olga ar ģimeni ir to 110 Ukrainas kara bēgļu vidū, kuriem dzīvesvieta ierādīta Aizkraukles novada Vecbebros bijušā tehnikuma kopmītnēs. Gaišas, mājīgas telpas, kurās ukraiņi, kā paši atzīst, jūtoties ļoti omulīgi. Ieraugot apkārtni, uzreiz pārņēmusi sajūta, ka neko citu vairs nevajagot, ka te esot īstā vieta, kur apmesties, kamēr Ukraina būs brīva.
“Mēs savā ciemā bijām pieraduši dzīvot lauku plašumos, nevis uz asfalta, tāpēc šeit, Vecbebros, jūtamies tikpat kā mājās,” saka Olga.
Šajā pusē nav lielu cerību atrast darbu, tomēr daļai ukraiņu tas jau ir izdevies.
Viņi gan nebija diez cik priecīgi, uzzinot, ka nodokļi ir jāmaksā kā visiem nerezidentiem – no pirmā nopelnītā eiro, jo ar to naudu, kas paliek pāri uz rokas, esot ļoti grūti izdzīvot. Tikai 19. maijā Saeima grozīja likumu tā, lai Ukrainas civiliedzīvotājiem tāpat kā Latvijas iedzīvotājiem būtu neapliekamais minimums. Tas gan ir gandrīz uz pusi mazāks nekā pašmāju cilvēkiem, proti, 250 eiro, bet labāk nekā nekas.
Olgas vīrs Jurijs strādā Sarkanajā Krustā Iršos, bet no darba brīvajā laikā cenšas organizēt kāda Vecbebros pamesta daudzdzīvokļu nama atjaunošanu, kur varētu pārvākties no kopmītnēm, ja ukraiņi būs spiesti Latvijā palikt ilgāk. Vairāk nekā simts kara bēgļu vidū esot celtnieki, kuriem šāds darbs būtu īsti pa prātam.
Jūlijas Sidorenko vīrs atradis darbu fermā piecus kilometrus no Vecbebriem, pati Jūlija audzina savu jaunāko atvasi. Ģimenei, kurā ir trīs bērni, laimīgi izdevies izlauzties no okupētās teritorijas – Doneckas priekšpilsētas Avdijivkas, kas smagi cietusi no Krievijas uzbrukumiem. Jau pirmajā dienā vietējie Vecbebros bērniem atnesuši rotaļlietas, drēbes un citas lietas.
“Mēs esam ļoti pateicīgi par tik siltu uzņemšanu,” saka Jūlija, un viņai acīs sariešas asaras, līdzko viņa piemin savus Doneckā palikušos tuvos cilvēkus, kuri netic tam, ko stāsta Jūlija, bet tic tam, ko dzird Krievijas televīzijas propagandas kanālos.
“Doneckā dzīvo mana vecmāmiņa, māsa, draugi… Bet viņi manu ģimeni nesaprot – viņi ir par Putinu, jo tic, ka krievi mūs atbrīvo no nacisma un banderoviešiem. Es pat ar savu tuvāko cilvēku – vecmāmiņu – nespēju runāt, jo viņa ir pilnībā pārliecināta, ka tā ir taisnība, ko stāsta Krievijas televīzijas kanāli. Cenšos viņu pārliecināt, ka tā nav taisnība, bet viņa labāk tic tam, ko redz un dzird televizorā, nevis savai mazmeitai,” ar rūgtumu sirdī Jūlija atceras sarunas ar saviem radiniekiem.
Žiguļi ar PSRS numuriem
Jūlijai piebalso Aleksandra Kramskiha, kuras ģimene pirms trim dienām atbraukusi uz Vecbebriem, jo viņas dzimtā Russkije Tišķu ciema iedzīvotāji, kuri te apmetās vieni no pirmajiem, aicinājuši pārlaist karu tieši šeit, nevis Rīgā vai kādā citā lielajā pilsētā.
“Arī mani radinieki, krustmāte, brāļi nav pārliecināmi par Putina meliem, viņi uzskata, ka mēs, lūk, nezinot patiesību,” saka Aleksandra, kuras ģimene, braucot cauri Krievijai, izjutusi daudz nepatīkamu brīžu.
Nedēļu esot vazāti pa izmeklēšanas komitejām, visur pratināti, ar kādu mērķi ieradušies Krievijā. Aleksandra skaidrojusi, ka Krievijas robeža esot bijis vienīgais atkāpšanās ceļš, stāstījusi, ka Krievijā dzīvojot radinieki.
“Mūsu žigulim ir padomju laika numurs, un tas palīdzēja tikt cauri Krievijai, bet, kā tiksim atpakaļ, to gan nezinu. Numurs ir jānomaina pret Latvijas numuru, bet pēc tam droši vien būs jāmaina pret Ukrainas numuru.
Mums te, Vecbebros, vairākiem bēgļiem ir žiguļi ar PSRS izdotajiem numuriem. Šīs mašīnas mēs izmantojām lauku darbos, un tās okupanti nepaņēma. Mūs brīdināja, ka pie Eiropas Savienības robežas mašīnas būšot jāpamet un tālāk jādodas kājām, jo pretējā gadījumā mūs neielaidīs Latvijā. Dēls noskaidroja no sava drauga, kurš jau bija iebraucis ar šādu mašīnu, ka tomēr ielaidīšot, bet mums būšot jāatrisina automašīnas numura problēma,” stāsta Aleksandra.
Aleksandras ģimene, pirms devusies uz Latviju, pēdējo naudu atdevusi dēlam, lai viņš pirmais varētu tikt šurp. Tāpēc Krievijā gribējusi kaut mazliet nopelnīt, lai varētu nopirkt benzīnu, bet krievi nevēloties ukraiņus ņemt darbā un visur valdot nicinoša attieksme. Aleksandrai ar grūtībām tomēr izdevies atrast nelielus lauku darbus.
Vai šajā ziņā nevarēja palīdzēt radinieki Krievijā? “Man radinieki vairs neskaitās, viņi uzskata, ka mana ģimene ir fašisti,” raudot saka Aleksandra.
Kad atgriežas cerība
Ukraiņi nevēlas pasīvi sēdēt uz soliņiem pie kopmītnēm, tāpēc cītīgi meklē darbu. “Varbūt kādam uzņēmumam vajag mūsu prasmes?” vaicā Olga. “Piemēram, varētu atvest mums kaut ko izgatavot, protam gleznot uz stikla un lustrām un darīt vēl citus darbiņus.”
“Mēs nelielāmies, mēs protam ātri strādāt. Visa mūsu nācija ir tāda – visu gribam izdarīt pēc iespējas ātrāk. Sešos no rīta ceļamies, naktī divos ejam gulēt. No mums būs labums, mēs spējam daudz paveikt. Turklāt esam godīgi. Šeit paši gatavojam ziepes, bērnu rotaļlietas, cepam dažādus gardumus un meklējam iespēju oficiāli noformēt savu darbošanos, lai varētu savus ražojumus pārdot.
Mums šeit ir brīnišķīga policiste Anita, paldies viņai. Ja vēlamies strādāt kādā konkrētā darba vietā, viņa pārbauda, vai tur viss notiek godīgi, vai nodokļi tiek maksāti. Par mums rūpējas lieliska sociālā darbiniece, kā arī kopmītņu apsaimniekotāja Austra, kurai varam prasīt padomu, kā kurā reizē rīkoties,” stāsta Viktorija Kurabska, kura kopā ar Olgu ieradusies Latvijā, šķērsojot Krieviju, un tagad cenšas palīdzēt vismaz ar informāciju tiem ukraiņiem, kuri iestiguši lielajā kaimiņvalstī bez dokumentiem un iztikas līdzekļiem.
Viktorijai padomu vaicā ļoti daudzi. Piemēram, Oksana raksta, ka no Ukrainas izbraukusi, riskējot ar dzīvību. Dēlam esot divi gadi un četri mēneši un vienīgais dokuments – dzimšanas apliecības kopija. “Esmu satraukusies. Vai mūs izlaidīs no Krievijas, lai varam iebraukt Igaunijā?” vaicā Oksana. “Jāmēģina. Tas, ka Igaunija, Latvija un Lietuva ielaidīs, ir simtprocentīgi skaidrs, bet tas, vai izlaidīs no Krievijas, ir atkarīgs no robežsargiem, kas tajā brīdī dežurēs,” atbild Viktorija un uzsver, ka šiem cilvēkiem ir svarīgi, lai viņi nav aizmirsti.
“Mēs braucām projām no Ukrainas bez cerībām, bet pēc tam visiem, kuri sāka saņemt palīdzību, cerība atgriezās,” saka Viktorija.
Cerība atgriežoties arī tiem vīriešiem, kuriem izdodas aizbraukt no Krievijas okupētajām teritorijām, jo arī viņiem tiekot sniegta palīdzība. Šiem cilvēkiem neatkarīgi no vecuma tiek doti trīs mēneši reabilitācijai, seši mēneši psihologu pakalpojumu saņemšanai un pēc tam vēl gadu viņiem neesot tiesību uz ieroci. Tātad viņi ir pasargāti no cīņām kaujas laukā.
Būs jāgaida līdz jaunajam gadam
Deviņpadsmit ukraiņu bērni ir iekārtoti Bebru pamatskolā, viņi mācās latviešu valodu. Tas, ka viņi nesaprot latviski, nenozīmē, ka viņi neko nesaprot. Piemēram, matemātikā un arī citos mācību priekšmetos Ukrainas skolēni ir vienu mācību gadu priekšā Latvijas skolēniem, jo Ukrainā pakāpeniski pāriet no 12 gadu uz 11 gadu apmācību. Šis esot pēdējais mācību gads, kad skolēni mācās pēc vecās sistēmas. Ukraiņi pagaidām neapgūst vēsturi un literatūru, to darīšot tad, kad būs labākas latviešu valodas zināšanas.
Arī pieaugušie pieteikušies latviešu valodas kursos. “Jau krietns laiks pagājis, kopš uzrakstījām iesniegumu, bet nebija neviena skolotāja, kurš brauktu šurp, lai mums mācītu valodu. Priecājamies, ka drīzumā mums tomēr būs iespēja mācīties attālināti,” stāsta Olga.
Viņa kopā ar vīru Juriju spriež, ka līdz jaunajam gadam karš nebeigsies. “Kamēr visu apkārtni atmīnēs, paies ilgs laiks. Mūsu ciemā visur stāvēja tanki un bruņumašīnas. Pirms diviem gadiem ciema bērni atrada nesprāgušu lādiņu vēl no Otrā pasaules kara laika. Cik gadu pagājuši, un vēl lādiņi mētājas. Bet kā būs pēc šī kara – cik ilgs laiks aizritēs, lai bērni tāpat kā agrāk varētu droši skriet pa mūsu ciema pļavām un laukiem?” vaicā Olga.
Ukrainas iedzīvotāji Latvijā
* Līdz šim Latvijā sadarbības teritoriju civilās aizsardzības komisijās vērsušies 29 489 Ukrainas civiliedzīvotāji, tostarp 13 429 sievietes, 5880 vīrieši, 9737 bērni un jaunieši, no kuriem vecumā līdz diviem gadiem – 1057, vecumā no diviem līdz 17 gadiem – 8680.
* Pašvaldībās izmitinātas 11 334 personas.
* Izsniegtas 24 515 termiņuzturēšanās atļaujas un darba vīzas.
