Līdz pretinieka pozīcijām 400 metri. Cik gatava saspīlējuma eskalācijai ir Ukrainas armija. “Latvijas Avīzes” reportāža 105
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar īpašu Ukrainas Republikas Aizsardzības ministrijas atļauju man kā “Latvijas Avīzes” žurnālistam šonedēļ bija iespēja nokļūt militārā saspīlējuma zonā Ukrainas regulārās armijas priekšpostenī Doņeckas apgabalā, pievienojoties Latvijas Aizsardzības ministrijas amatpersonu delegācijas vizītei saistībā ar humānās palīdzības atbalsta pasākumiem.
Ukrainas robeža ar Krieviju un Baltkrieviju pārsniedz tūkstoš kilometru. Pēdējo mēnešu saspīlējuma viļņa iespaidā visa šī teritorija potenciāli uzskatāma par frontes līniju. Ukraiņu virsnieki un politiķi uzsver – šobrīd nav korekti runāt par to, vai un kad sāksies militāra konfrontācija. Karš ar Krieviju ir sācies 2014. gadā un turpinās astoto gadu. Pēdējo nedēļu satraukums ir par to, vai būs saspīlējuma eskalācija.
Skaidrs ir tikai tas, ka Ukrainas valdība un starptautiskā diplomātija dara visu iespējamo, lai plaša mēroga militāro konfrontāciju novērstu. Taču, kā viss var izvērsties, pašlaik nezina neviens. Tieši tādēļ ukraiņi paši ir gatavi visiem variantiem.
Ukrainas un Krievijas karā nav vienkāršu risinājumu. Potenciālā vai arī jau gadiem esošā frontes līnija neiet tikai gar oficiālo robežu, bet arī gar separātistu kontrolētajām teritorijām Doņeckas un Luhanskas apgabalos. Ukrainas karavīri šos pretiniekus sauc par “seperiem”.
Doņeckas apgabalā apmeklējām Marinkas pilsētu, kas no “seperu” kontroles 2014. gadā atkarota pēc trīs mēnešu sīvām kaujām. No tā laika armijas priekšpostenis izvietojies bijušajā internātskolā, kas kara sākumā praktiski sagrauta un tagad kalpo kā stratēģiska pozīcija 400 metru attālumā no pretinieka.
Ierodoties Doņeckas apgabalā, ikviens civilais saņem instruktāžu, ka personiskās drošības dēļ piefrontes apgabalos nav ieteicams pārvietoties pa meža takām un laukiem, jo tie var būt mīnēti. Karavīru un civilpersonu upuri pēdējā laikā esot pamatā no mīnām un snaiperu lodēm – viņi redz un šauj līdz pat divu kilometru attālumā. “Seperi” izmantojot arī mūsdienu kara vešanas konvencijās aizliegtās mīnas, ko ukraiņu pusē nogādā pa gaisu ar droniem vai speciāliem mīnmetējiem, tādēļ tās jebkurā laikā var būt jebkurā piefrontes zonā.
Pozīciju tuvumā nelaiž bez bruņuvestēm un ķiverēm. Veste bez munīcijas un ieročiem ir nepilnus desmit kilogramus smaga.
Ķiveres virsnieki iesaka neaizsprādzēt, jo tad šāviņa vai šķembas trāpījuma gadījumā tā nolidos, nenoraujot galvu. Lielāka iespēja izdzīvot.
Mūsu delegāciju pavadošie karavīri ir nerunīgi. Frontes pozīcijās nekādu vaļību nav. Patvaļīgs solis no drošajiem un apsargātajiem maršrutiem var nozīmēt uzkāpšanu uz mīnas. Neuzmanīgi pacelta galva virs smilšu maisiem sagrautas ēkas pozīciju logos – snaipera lodi.
Karavīri frontes pozīcijās dzīvo militārās vienības rotācijas kārtībā līdz pat astoņiem mēnešiem. Frontē nonāk tikai brīvprātīgie un speciālu apmācību izgājušie. Ukrainas aizsardzību pirmajās līnijās tagad nodrošina karavīri un komandieri, kuriem visiem ir reālas karadarbības pieredze – tā ir pavisam cita armija un arī bruņojums, nekā bija 2014. gadā.
Ukraiņu karavīri ir labi apmācīti un bruņoti, mierīgi un atsaucīgi, taču ļoti nerunīgi.
Dienestā saziņa notiek tikai ukraiņu valodā. Ārzemniekam arī jāņem vērā, ka, piemēram, krieviski viņi nevēlēsies sarunāties nemaz. Pavisam īsi man izdevās aprunāties ar Marinkas pozīcijas komandieri. Vīrietis ap četrdesmit, pulkvedis, dienestā divdesmit gadus, karā – kopš 2014. gada. Satraukums? Ne jau pozīcijās – drīzāk viņa un karavīru mājās, kur gaida mātes, sievas, bērni. Pozīcijās ir darbs. Aizstāv savu zemi, cīnīsies līdz pēdējam, bez variantiem, un to labi zinot arī pretinieks.
Pirmās līnijas pozīcijā uzturamies nepilnas 15 minūtes. Ko nozīmē karš, vairāk par nerunīgajiem karavīriem un virsniekiem izsaka atceļā sastapts rotas suns – uz trim kājām, taču ārkārtīgi draudzīgs. Pozīcijas veterāns, izdzīvojis pēc mīnas sprādziena – lai arī tagad invalīds, tomēr esot tāds kā šīs vienības teritorijā esošo citu suņu barvedis. Komandieris, kas nekādos apstākļos nepamet savu pozīciju un nenodod savējos.
Šajā pozīcijas apmeklējumā piedalās apgabala brigādes ģenerālis. Sastaptie dzīvnieki mīkstina arī viņa nocietināto sirdi. Ģenerālis sāk stāstu par kādu sadzīvisku gadījumu ar Zviedrijas valdības pārstāvju delegāciju, kas pavisam nesen piedzīvots kādā citā priekšpostenī, bet tad iezvanās viņa telefons un stāsts pārtrūkst…
Seko viņa strikta pavēle visiem apmeklētājiem nekavējoši doties uz mašīnām un cik ātri iespējams braukt tālāk no frontes līnijas!
Braucu vienā mašīnā ar pieredzējušiem drošības un militāro misiju speciālistiem. Viņiem ir informācija, ka ģenerālis brīdināts par pretinieku izlūku dronu pozīcijas tuvumā. Šeit tā esot zīme, ka pēc 12–15 minūtēm varot sākties artilērijas apšaude. Vēlāk uzzinu, ka šāda izlūkošana ir tikai viens no veidiem, kā pretinieks modernajā pozīciju karā noskaidro vērtīgus mērķus.
Krievija “seperus” esot apgādājusi ar aparatūru, kas ļauj konstatēt un izsekot tuvumā esošas personas pēc mobilajiem tālruņiem. Jo vairāk cilvēku, jo kārdinošāks mērķis. Mūsu grupa sastāvēja no apmēram diviem desmitiem cilvēku.
Palaimējās, laikus paglābāmies, profesionālie karotāji adekvāti reaģēja? Lai kā tur arī bija vai nebija, no apšaudes izvairījāmies. Mums, civilistiem, šādas situācijas apzināšanās var izraisīt šoku, ukraiņu karavīriem – jau astoņus gadus tā ir ikdiena.
Plašāku reportāžu no Ukrainas lasiet ″Latvijas Avīzē″ nākamnedēļ.
