Līdz pagājušā gadsimta vidum Gauja bija viens no galvenajiem ceļiem, pa kuru no Vidzemes mežiem uz Rīgu un tālāk uz Eiropu plūda kokmateriāli 0
Uģis Krūms, žurnāls “Baltijas Koks”
Šogad maijā jau 25. reizi gaujmalieši Strenčos rīkoja plostnieku svētkus, pieminot kādreiz tik nozīmīgo Gaujas krastu iedzīvotāju arodu, bet Siguldā jau no ievziedu laika apmeklētājus gaida pazīstamā dabas aizstāvja Māra Anša Mitrevica izlolotā brīvdabas ekspozīcija Gaujas plostnieka stāsts.
Iesākumā bija sapnis atskatīties pagātnē
It kā tukšajā pandēmijas laikā Siguldā pie Gaujas jau pagājušajā rudenī materializējās siguldieša Māra Anša Mitrevica sapnis, kas viņam personīgi nozīmēja atgriešanos puikas un zaļās jaunības gados. Tas bija laiks, kad vēl pagājušā gadsimta vidū un patiesībā līdz pat 70. gadiem pa Daugavu, Gauju, Abavu, Ventu, Lielupi un Salacu gāja un nāca plosti un vaļēji baļķi.
Sirmais, bet dzīves spara pilnais kungs vairākas desmitgades bijis pazīstams kā nelokāms dabas aizstāvis, bet tagad ar brīvdabas ekspozīciju Gaujas plostnieka stāsts pavēris lappusi uz seno, bet nu jau kādu laiku tehnikas progresa priekšā pagātnē atbīdīto un pat daļēji aizmirsto Gaujas plostnieka arodu.
Gaujas plostnieka amata prasmes kā Latvijas dzīvā tradīcija kopš 2018. gada ir iekļautas Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Jau nesenākos laikos tās ar piecu valstu – Čehijas, Latvijas, Polijas, Spānijas un Vācijas – kultūras ministru parakstītu vēstuli nominētas arī iekļaušanai UNESCO Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.
Taču viena, lai arī svarīga, lieta ir lēmumi par mūsu kultūras mantojuma saglabāšanu, otra, varbūt pat būtiskāka, jo ir taustāma, ir Māra Anša Mitrevica sarūpētā iespēja pabūt uz pareizi sasieta tā sauktā astes plosta Gaujas krastā un plostnieka acīm iepazīties ar Gauju, kad tā kalpoja kā kokmateriālu transporta artērija, pabūt plostnieka namiņā, aplūkot baļķu pludinātāju darbarīkus – kalēja kaltus ķekšus, arklu un citus, uzzināt, kā plostnieki vilka, stūma, kantēja, bomēja un pinčoja baļķus, kā vadīja plostus, kā tika galā ar baļķu sastrēgumiem pie tiltiem un upes līkumos.
Atradās dzirdīgas ausis
«Katra cilvēka dzīvē pienāk laiks, kad gribas atgriezties bērnībā. Mani puikas gadi pagāja pie Mazā Baltezera. Tas pagājušā gadsimta vidū bija galapunkts baļķiem, kas pa Gauju no Vidzemes mežiem peldēja uz Rīgas ostu un kokapstrādes rūpnīcām. Līdz ar to tas bija arī plostnieku ceļojuma galapunkts. Arī pats skolas un augstskolas laikā esmu strādājis ar ķeksi, tieši saskaroties arī ar plostnieka amatu. Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tā tolaik sauca Latvijas Lauksaimniecības universitāti) Mežsaimniecības fakultātes absolvēšanas kādu laiku biju pludināšanas meistars uz Gaujas upes posmā, kas sākās pie Lečurāmja augšpus no Cēsīm līdz Baltezeram.
Arī tagad vasarās kopš 2014. gada ar mazu plostiņu vizinu pa Gauju tūristus, rādu viņiem bildes no pagājušā gadsimta pirmās puses – 20. un 30. gadiem – un jaunākas no 50., 60. gadiem. Redzu, ka viņiem ir interese par plostiem. Un nu jau arī bija pienācis laiks celt augšā šo nemantiskā mantojuma daļu ar amatiem, kas aizgājuši pagātnē un nekad vairs neatgriezīsies, tāpat kā pa mūžības vārtiem aiziet cilvēki, kas piederēja plostnieku saimei,» tā savu vēlmi praktiski iemūžināt Gaujas plostnieku arodu pamato Māris Ansis Mitrevics.
Tā ar VAS Latvijas valsts meži, SIA PATA, AS Latvijas finieris, Vidzemes plānošanas reģiona, Valsts kultūrkapitāla fonda, Siguldas pašvaldības un citu labvēļu palīdzību tapusi Gaujas plostniekiem veltītā brīvdabas ekspozīcija Gaujas plostnieka stāsts. Kurš palīdzēja ar baļķiem un zāģmateriāliem plostu un plostnieka namiņu būvei, kurš ar naudu, kurš iznomāja zemes gabalu upes krastā.
Gauja kā plostu un baļķu ceļš uz Rīgu
Plosti kopš seniem laikiem ir gājuši pa Daugavu, Ventu, Lielupi, Salacu un citām Latvijas upēm. Tas bija lētākais veids lielākos attālumos, kā koksni nogādāt līdz ostām vai koku pārstrādes vietām. Tā pasaulē tika darīts visur. Mūsdienās neliels kokmateriālu daudzums – apmēram trešdaļa procenta no kopējās kokmateriālu masas – pa upēm joprojām tiek pludināts Skandināvijas valstīs.
Pirms runāt par Gauju, der atcerēties, ka savulaik Rīga bija pasaules lielākā koku eksports osta; divas trešdaļas no kokmateriālu daudzuma uz Rīgu pa Daugavu nāca no Krievijas, atlikusī trešdaļa – Latvijas un Baltkrievijas. Krievi un baltkrievi ar saviem plostiem atnāca līdz Jēkabpilij. Tālāk viņu vietā stājās vietējie plostnieki, kas daudz labāk pazināja Daugavu. Rakstīti avoti vēsta, ka 1911. gadā pa Daugavu līdz Rīgai atnāca 22 000 plostu.
Gaujas garums ir 452 kilometri. Pa šo Latvijas upi izsenis pludināti egles, priedes, bērzu un apses baļķi. Senākās rakstītās ziņas par plostu pīšanu Gaujā ir no 1850. gada, kurās pieminēta Jaunpiebalga. Šo vietu no Mazā Baltezera šķir savi 350 kilometri. Tiesa, koki no Jaunpiebalgas līdz jūrai gāja ļoti reti. Pamatā plosti arī no Virešu, Gaujienas un Strenču mežiem no upes tika izcelti jau pie Valmieras vai Cēsīm, kur nu katru reizi vajadzēja kokmateriālus.
Tikai neliela daļa plostu aizgāja līdz jūrai, no kurienes tos mēģināja dabūt līdz Rīgai. Dabūt jau dabūja, bet, tā kā jūrā mēdz būt vētras, tas bija ļoti neērti.
Tāpēc jau 17. gadsimtā radās doma, ka nepieciešams kanāls, kas savienotu Gauju ar Daugavu, jo tādējādi būtu iespējams ātrāk sasniegt patieso galamērķi – Rīgu.
Tolaik gan uzsvars tika likts uz laivām ar dažādu Vidzemes lauksaimniecības produkciju – gaļu, graudiem, medu. Vilciena jau tolaik vēl nebija, bet, vedot ar zirgu, ceļā pagāja ilgs laiks. Trīs kilometrus garo kanālu no Gaujas pie Ādažiem līdz Mazajam Baltezeram uzbūvēja 19. gadsimtā, un ceļš uz Rīgas koku ostu un kokapstrādes uzņēmumiem būtiski saīsinājās. Ar Gaujas straumi caur kanālu gar Alderiem uz Mazo un tālāk uz Lielo Baltezeru, uz Ķīšezeru un vēl tālāk pa Buļļupi Vidzemes baļķi nokļuva arī Lielupē un pa to līdz Slokas papīrfabrikai.
Pirms trim gadiem ar Zemkopības ministrijas un Eiropas fondu naudas atbalstu Gaujas–Baltezera kanāls atkal ir atdzīvojies. Tagad Siguldā var iekāpt laivā un aizbraukt līdz Rīgai. Te jāpiebilst, ka savulaik arī Māra Anša Mitrevica vectēvs Ansis Mitrevics bijis Gaujas– Daugavas kanāla uzraugs.
Plosti un brīvi peldoši baļķi
Kopumā Gaujā katru gadu pagājušā gadsimta vidū tika nopludināti vairāk nekā 100 tūkstoši kubikmetru kokmateriālu. Tas nozīmēja vismaz pusmiljonu baļķu.
Baļķu pludināšanas sezona parasti sākās aprīlī, līdzko upē izgāja ledus. Tad arī sākās plostu pīšana vai siešana, kā nu kurā novadā šo darbību sauca. Senākos laikos plostu baļķus kopā stiprināja ar mazām eglītēm vai bērzu klūgām, jaunākos laikos izmantoja metāla stiepli.
Vēl, runājot par šīm lietām, jāzina, ka plostus nepludināja, bet laida. Arī plosti nebrauca, bet nāca un gāja. Baļķu garums, ko sēja plostos, Latvijas upēs bija 6,5 metri; retāk tos sēja no 4,5 metrus gariem lietaskoku baļķiem. Vairāku posmu Gaujas plostu kopējais garums bija līdz 95 metriem, bet platums – 8,5 metriem. Plostu platumu ierobežoja Gaujas–Baltezera kanāla platums.
Parasti uz plosta bija divi cilvēki, kas pina plostus un ar tiem gāja pa upi uz leju. Priekšā uz pirmā plostu posma jeb galviņas strādāja malacis, astē – korņiks, kurš no aizmugures deva komandas malacim.
Taču ne visi baļķi tika sieti plostos. Tā darīja līdz 19. gadsimta beigām, bet vēlāk no krautuvēm upē tika gāzti desmitiem tūkstošiem kubikmetru baļķu, kas nesasieti gāja pa upi uz leju. Tāpēc Gaujas krastos bija līdz pat 30 pludinātāju posteņiem, no kuriem tika sekots baļķu kustībai, lai upē neveidotos baļķu sastrēgumi. No katra posteņa tika uzraudzīti 10–20 kilometru gari upes posmi. Taču sastrēgumi jeb zalomi bija. Visu laiku lielākais zaloms Gaujā izveidojās 1928. gadā pie Strenču tilta. Tika lēsts, ka tur sablīvējušies apmēram 70 tūkstoši kubikmetru koksnes. Simts vīru brigāde mēnesi pūlējās, līdz upe atkal bija brīva un baļķi aizgāja tālāk.
Ja reiz pieminēts zaloms, jāpaskaidro, kāpēc latviešu plostnieki daudzas lietas apzīmēja ar krievu vārdiem vai to atdarinājumiem. Tā neapšaubāmi bija Daugavas plostnieku ietekme, kas pārgāja arī uz citu upju plostniekiem.
Un te vietā piebilst, ka arī atsevišķi Gaujas posmi un līkumi tika saukti plostniekiem vien zināmos vārdos. Tie savukārt saistījās ar īpatnībām, kā kurai vietai cauri jāvada plosti.
Plostniekiem upe bija jāpazīst, jājūt un jāsaprot. Protams, kļūdījās visi, tikai tie, kas upi labāk pazina, vai tie, kam bija labāka Gaujas izjūta, kļūdījās retāk, tagad pēc daudziem ar Gauju saistītiem gadiem atzīst Māris Ansis Mitrevics.
Pie viena viņš uzsver, ka Gaujā ir vietas, kur ar upes pazīšanu vien bija par maz, bet bija jāpiedomā, kā labāk pārvarēt šķēršļus. Tā, lai plosti tiktu pāri Sikšņu krācēm, augšpus Vidzemes šosejas pie Virešiem pie Randātu klintīm vajadzēja uzbūvēt Sikšņu slēgumu. Šeit cauru diennakti astoņas stundas tika uzkrāts ūdens un nākamās astoņas laists pāri krācēm, tad atkal uzkrāts un atkal laists tālāk.
Dzīve uz astes plosta
Pašās sezonas beigās pa upi gāja noslēdzošā brigāde ar astes plostu, un darbu, ko viņi darīja, arī sauca par asti.
Līdztekus līdz sezonas beigām pa upi gāja astes plosti, uz kuriem atradās pat līdz 12 vīriem, kas strādāja vairākās maiņās, savācot upē baļķus, kas bija atpalikuši no citiem – aizķērušies līkumos vai uzsēdušies uz sērēm. Pamatā tie bija Lejasciema, Gaujienas un Strenču vīri. Sezonā viņi nogāja pa Gauju līdz Baltezeram vienu divas reizes un tad atgriezās pie saviem ikdienas darbiem. Gados jaunu cilvēku daudz nebija. Ja bija, tad dēls kopā ar tēvu, arī pa kādam studentam vai skolēnam. Arī pats Gaujas plostnieka stāsta iemūžinātājs Māris Ansis Mitrevics skolas un studiju laikos vairākas vasaras tā darījis.
Lai plostniekiem vakaros nebūtu jāiet lieli gabali uz mājām, uz astes plosta no īpašiem koka paneļiem tika samontētas dzīvojamās mājiņas, kādas četri vīri varēja samontēt dažās stundās. Mājiņās bija vieta, piemēram, dzelzs gultiņām, kur pārgulēt, vieta, kur sausumā uzglabāt drēbes. Turpat uz plosta uz ugunskura tika vārīta zupa.
Plostu ceļš līdz Baltezeram pa Gauju aizņēma dažādu laiku, piemēram, no Lejasciema – līdz 15 dienām, no Strenčiem – astoņas, Cēsīm – četras.
Cik liela īsti bija Gaujas plostnieku saime
Kopumā plostu sezonas laikā baļķu pludināšanā pa Gauju bija iesaistīti 100–120 cilvēku. Viņi tad arī bija tie, kurus sauca par plostniekiem un koku pludinātājiem. Protams, kopumā viņus visus sauca par plostniekiem. Citās pasaules valodās šādu amatu dalījumu nemaz nevar atrast – ir tikai plostnieki. Taču, sīkāk papētot šo kompāniju, redzams, ka plostnieku, kas būtībā bija profesionāļi un ar baļķiem bija saistīti cauru gadu, nemaz tik daudz nebija. Vairāk bija sezonā nodarbināto pludinātāju, kas sanāca no plašākas apkaimes – Lejasciema, Sinoles, Strenčiem Gaujienas, arī Valmieras, Cēsīm, Siguldas, arī Mazā Baltezera.
Sezonai beidzoties, parasti augusta sākumā, kad upē bija savākti visi baļķi, uz divām trim dienām Baltezerā sanāca kopā līdz pat 120 cilvēkiem. Tad bija dzirdami gan ticami, gan gluži neticami plostnieku stāsti, gan dziedātas dziesmas par Gauju un plostnieka dzīvi.
Ko tālāk?
Stāsts par Gaujas plostniekiem ir materializējies, un atliek tikai braukt uz Siguldu un to izbaudīt. Tas gan, cik dzirdēts, nenozīmē, ka Māris Ansis Mitrevics taisītos sēdēt mierā. Jau kādreiz rakstos viņš iemūžinājis savu pieredzi saskarē ar ļaudīm, kam Gaujas vilinājums visspēcīgākais bijis pa nakts melnumu, kad upē uz nārstu nāk nēģi un laši. Kas zina, varbūt ar laiku varētu tapt arī žuļikiem jeb malu zvejniekiem veltīta ekspozīcija, jo tāda reiz ir dzīve.
