Līdz pacientam nenonāk zāles pret smagām slimībām. Ivars Kalviņš par ražošanas aizkulisēm 0
“Es vienkārši vairs netieku pie sava darba,” saka ķīmiķis, Latvijas Organiskās sintēzes institūta (OSI) zinātniskās padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis Ivars Kalviņš, vaicāts par pēkšņo slavu un neskaitāmajām intervijām, ko nesa meldonija iekļaušana sportā aizliegto vielu sarakstā. Kad ir pārslodze vai gaidāms kaut kas tamlīdzīgs, viņš pats mēdzot lietot savu izgudrojumu, kas Latvijā zināms kā mildronāts. Pēc viņa vārdiem, tas pasargā šūnas no bojāejas skābekļa bada apstākļos, kas var piemeklēt tiklab sportistus, kā fiziska un garīga darba darītājus.
Intervijā viņš stāsta arī par vīrusiem, kurus iespējams dresēt gluži kā sunīšus, lai tie strādātu cilvēka veselības labā, par grūtībām, kas stājas jaunu zāļu izgudrotāju ceļā. Arī par savu ticību Dievam. Ivars Kalviņš to formulē zinātniski – viņš nevis vienkārši tic, ka Radītājs pastāv, bet ir izslēdzis iespēju, ka viņa nav.
Ne vien meldonijs, bet arī viroterapija pašlaik ir viens no pasaules presē daudz aprakstītiem tematiem. To piemin kā daļu no nākotnes medicīnas, bet pie mums tā pazīstama jau gadu desmitiem.
Viroterapijas šūpulis bija Padomju Savienība, kaut gan pirmie mēģinājumi izmantot vīrusus vēža terapijā ASV notika vēl agrāk. Arī amerikāņi izmantoja dabisku vīrusu, bet atšķirībā no vīrusa, ko vēlāk nodēvēja par rigviru, viņi izvēlējās augsti bīstamu vīrusu. Tas nozīmē, ka inficēšana ar to bija dzīvībai bīstama. Ar to arī šie pētījumi tur beidzās.
Pagājušā gadsimta 60. gados profesore Aina Muceniece vīrusu izdalīja no vesela bērna kuņģa un zarnu trakta. Ideja bija pamēģināt atrast vīrusu, kurš nav kaitīgs normālām šūnām, bet kuru varētu pieradināt vairoties audzēja šūnās. Audzēja šūnas ātrāk dalās, tajās viss ir sagatavots, lai notiktu ātra vairošanās. Savukārt vīruss atšķirībā no baktērijas pats nevairojas, tam ir vajadzīga saimniekšūna, kurā tas iebūvē savu ģenētisko informāciju. Vairojoties saimniekšūna vienlaikus savairo arī vīrusu. Jo ātrāk šūnas vairojas, jo vairāk vīrusa.
Katrs vīruss meklē sev tipisku saimniekšūnu un vairojas noteiktos audos, tāpēc, piemēram, ar tipisku peļu vīrusu nevar inficēt cilvēku, un otrādi. Tā radās doma ņemt nosacīti nekaitīgu cilvēka vīrusu. Varbūt Ainai Muceniecei Dievs palīdzēja atrast tieši tādu, ar kuru tas bija iespējams. Sākumā melanomas šūnas, bet vēlāk arī citu audzēju šūnas šis vīruss iemanījās izmantot par saimniekšūnām. Rezultātā tika iegūts noturīgs vīrusa celms, ko nodēvēja par Rigvir, saīsinot vārdu salikumu Rīgas vīruss.
