Līdz “mazajiem” laikam tik drīz neizaugsim…Kā pietrūkst Latvijas autoparkā? 22
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Gada auto” pirmajā grupveida testā, par kuru jau rakstīju pirms nedēļas, bija visai bagāts greznu un ļoti modernu, arī pilnīgi bez dūmiem un kvēpiem braucošu kārumu piedāvājums. Bet nebija gandrīz neviena, kas atbilstu jau krietni sen konkursa žūrijas pieņemtajam pamatprincipam – galveno titulu iegūt te drīkst tikai auto, kas nākamajā gadā var būtiski ietekmēt Latvijas autoparka atjaunošanos.
Un te nav Arābu Emirāti.
Te ir visai trūcīga zeme, kurā vajadzīgs jauns, bet pēc iespējas lēts auto. Neliels auto. Viegls, tātad ekonomisks. Arī visai ekoloģisks.
Kaut kas tāds kā Eiropas konkursā pērn iebalsotais “Toyota Yaris”. No tā sauktās mazās klases, kas faktiski un praktiski jau labu laiku nemaz nav maza. Tādi mūsu konkursā šogad vēl nav pieteikti (vienīgais izņēmums “Fiat 500-e” plašai popularitātei par dārgu). Un tādu ļoti maz arī jaunu pirkumu tirgus statistikā.
Eiropā ceturtdaļa, mums seši procenti
Pagājušā gadsimta beigās, kad žurnālā “Auto” rakstīju par “Peugeot 206” prezentāciju Parīzē, šo praktisko pārvietošanās līdzekļu īpatsvars Eiropā bija vēl lielāks. Itālijā pat 56 procenti. Portugālē – 54, Grieķijā, Spānijā un Francijā – ap 40. “Treknāk” orientētas bija Vācija un Skandināvija. Bet Latvijā – pieci procenti mazuļu…
Jaunā tūkstošgade pie mums šajā jomā iesākās ar mērenu optimismu.
Pirms 2008. gada krīzes pat šķita, ka aicinājums “izaugt līdz mazulim!” (tādu virsrakstu liku, rakstot par 206. lauvēnu) atradis dzirdīgas ausis.
Pievienotajā tabuliņā redzams, ka mazo segmentu tirgus daļa spēja sasniegt pat 17 procentus. Un popularitāti ieguva nebūt ne agrāk par gandrīz vienīgajām “ņemamajām” atzītās vācu markas un “Ford”, bet tas pats “Peugeot”, pat “Hyundai”. Un “Škoda”.
Bet… Atbrauca “džipiņi”. Krosoveri. Oficiālajā Auto asociācijas klasifikatorā par apvidus auto sauktie, piepaceltie, smagākie, skatā pamatīgākie, prestiža skalā augstākie auto strauji iekaroja popularitāti. Ne tikai pie mums.
Arī Eiropā tie tagad jau aizņem 40 procentus no tirgus kopapjoma. Tāpat kā Latvijā. Vien atņēmuši tur šos procentus viņi nav mazajiem (EU kopā tie joprojām ir vairāk par ceturtdaļu) kā pie mums, bet līdzīgās daļās kompaktajai un vidējai un lielajai parasto “vieglo” auto klasēm.
Izšķērdīga jauda
Ne šajā, ne citos testos nav automobiļu ar mazākajiem firmu piedāvātajiem dzinējiem, ar manuālām ātrumkārbām, ar šaurākajiem un vieglākajiem attiecīgajiem auto iespējamajiem riteņiem. Nav, jo auto dīleri ņem (viņiem dod?) vispilnīgāk komplektētus demo auto. Dārgus. Lielai daļai vēlāko lietotāju nevajadzīgi ātrus.
Testā bija “Opel Mokka”. Dārgākā versija – krietni virs 20 tūkstošiem. Bet ir arī “Mokka” par 16 400 eiro jeb līzinga mēneša maksājumu 170 eiro. Daudz pieejamāka plašai publikai.
Bet ar “tikai” 100 zirgspēkiem. Un manuālu kārbu. Kādas šausmas! Kāds vārgulis! Tādu jau nevar ne žūrijai, ne potenciāliem klientiem rādīt!
Jaudas hipnoze ir uzveikusi Eiropu. Arī valstis, kurās tāpat kā pie mums daudz ātrāk par 90 km/h drīkst braukt tikai atsevišķos maršrutos. Vienam vidējam austrietim vēl pirms 12 gadiem pietika ar 67 ZS. Tagad vajag gandrīz simtu. Vācija – 81 ZS toreiz, 110 tagad. Par Latviju tik precīzu datu nav.
Bet – minu – pateicoties jaudīgu Eiropā agrāk lietotu limuzīnu pieplūdumam, vidusmēra latvieša paradumi motoru izvēlē ir vēl treknāki.
Sarunās tā vien dzird nievas par visu, kas vārgāks par pāris simtiem. Un ne tikai skarbu džekiņu sarunās. Te, “Gada auto” žūrijā, arī ir zēni, kuriem to “Kupru” ar 300 + ZS čamdot gluži vai siekalas tek. Man? Velkos ar šo tiešām izcilo spridzekli pa Milzkalnes–Klapkalnciema ceļu aiz kāda sirma “VW”. Spidometrā knapi 90. Garām braukt nedrīkst, jo ir ne tikai limits, bet nepārtraukta desmit kilometrus gara ass līnija… Saprātīgs pirkums?
Trešdien braucu no Usmas pa gandrīz vienmēr visai blīvi piepildīto ceļu Tukums–Rīga. Braucu ar sava personīgā auto trīscilindru 100 ZS. Un pavisam viegli sadzīvoju ar kravas furgonu diktēto un plūsmas vismaz deviņu desmitdaļu pieņemto 88 km/h. Un – ja gribu, varu pazīmēties tādos izlēcienos, kādus te demonstrē spicākie. Ar veciem trīslitru dīzeļiem.
Mans mazais ar trešo robu iet līdz 120. Ar ceturto – 150. Vajag? Man nevajag. Es gribētu pamēģināt šādu braucienu ar 75 vai pat 50 ZS “mazās” klases auto, kādus par cenu, kas tuvojas 10 tūkstošiem, piedāvā ražotāji. Esmu pārliecināts – lēnākais es nebūtu un nevienam pa kājām nemaisītos. Bet nedod dīleri. Un es viņus saprotu – šādu auto kārotāju mums mazāk nekā, piemēram, “Peugeot 508” supersportiskās versijas savaldzināto.
Tomēr – ļoti gribētos, lai “Gada auto” finiša taisnē pretendentiem piebiedrojas vismaz daži, kas bāzes komplektācijās maksā mazāk par 15 tūkstošiem.
Firmām šogad jaunumi ir arī šajā segmentā. Lūdzu, parādiet! Varbūt kaut daļa pircēju izaugs līdz racionālai izvēlei.
