“Pa lēto” uz Itāliju jeb kalnos ar pirmsskolnieku. Ģimenes ceļojuma piezīmes 0
Pa lēto uz Itāliju, lai kāptu ne pārāk augstu kalnos kopā ar pirmsskolnieku – tā īsumā varētu raksturot mūsu ģimenes atvaļinājuma plānus. Ticat vai ne, viss izdevās tieši tā un vēl labāk. Piecdesmit procentus veiksmīgā iznākuma nodrošināja plānošana laikus, otrus piecdesmit – ļaušanās notikumiem. Bet par visu pēc kārtas…
Jau kādu pusgadu iepriekš iegādājamies zemo cenu aviokompānijas biļetes uz Itālijas ziemeļu pilsētu Bergamo – man, vīram un bērnam. Trīs četrus mēnešus pirms ceļojuma sākam pētīt karti un “Airbnb” piedāvājumu lidojuma galamērķa tuvākajā apkaimē. Priekšnoteikums – lai no apmešanās vietas ceļš līdz kalniem nebūtu pārāk tāls. Manam vīram Andim iekrīt acīs kāda Adriano sludinājums: istabiņa diviem par ļoti pieņemamu samaksu mājā Alpu pakājē 10 kilometrus no Bergamo. Kā būtu, ja mēs izīrētājam pajautātu, vai tur neatrastos vieta arī trešajam – neliela izmēra cilvēciņam? Domāts – darīts. Adriano ar atbildi nekavējas – protams, kāda runa, kaut ko jau izdomāsim, brauciet tik šurp! Nopriecājamies un rezervējam.
Tā nu liela daļa ceļojuma jau noorganizēta. Vēl atliek atrisināt jautājumu par pārvietošanos Itālijā. Jau iepriekš esam ceļojuši pēc līdzīgas shēmas, uz vietas nomājot mašīnu, tāpēc nolemjam, ka tāpat rīkosimies arī šajā reizē.
Dzīvesvietas eklektika
Kad ar īrēto fiatiņu ierodamies savās pagaidu mājās, mūs sagaida Adriano – atturīgs un nopietns vīrs vecumā virs 50. Drīz vien noskaidrojas, ka, savā “Airbnb” profilā rakstīdams “vientuļš”, viņš drīzāk domājis to, ka viņam nav dzīvesbiedres: kalnam piekļautajā trīs līmeņu mājā viņš nav vienīgais iemītnieks. Pirmo stāvu apdzīvo viņa 88 gadus vecais tēvs, viņa vistas, kā arī pirms pāris gadiem uz Itāliju pārcēlusies nigēriete Džoija ar savu divgadīgo dēlēnu Mavi. Puisēns kļūst par kaismīgu futbola pretinieku mūsu sešgadniekam Rasmusam, turnīriem noritot terasē pie mājas otrā stāva. Šajā ēkas līmenī atrodas mūsu istaba, kā arī virtuve un vannasistaba, kas jādala ar Adriano un pastāvīgo īrnieku Andželo*. Kas īsti ir šis vīrs? Adriano paskaidro – Andželo pie viņa iekārtojuši radinieki. Viņš esot bezdarbnieks un to vien darot, kā skatoties televizoru un smēķējot. Mazais cilvēciņš patiešām to arī cītīgi diendienā veic, kā arī ik rītu un vakaru apvelta mūs ar draudzīgiem uzsaucieniem un sirsnīgiem smaidiem, īpašu laipnību veltīdams mūsu biondo** – Rasmusam.
Adriano ir arhitekts, taču viņa mitekļa iekārtojums krasi atšķiras no tā, kādu to varētu iedomāties. Nekādas atturības un elegances, absolūta eklektika! Namatēvs klāsta, ka viņa kaislība esot Tuvo Austrumu un Āfrikas stilistika, bet no materiāliem viņš īpaši iecienījis bambusu – invazīvu augu Itālijā, kas daudzviet kuplo līdzīgi kā pie mums latvāņi. No bambusa kātiem Adriano pagatavojis gan baldahīnu “Airbnb” viesu gultai, gan saulessargu āra galdiņam, pie kura jaukā laikā turpmāk ieturam maltītes. Ar izdomu viņš interjerā iekļāvis arī krāsainas PET pudeles un ciedra bluķus – pie tiem viņš ticis, piestrādājot meža darbos.
Ak, ciedrs! Ar šī koka malku ir nokrauta vai visa otrā stāva ārsiena, piepildot terasi ar neaprakstāmi patīkamu koksnes smaržu, kas īpaši spēcīga kļūst pēc lietus. Šis aromāts sajaucas ar to, kas plūst no Adriano tēva mazdārziņā kupli saplaukušā sausserža. Skats uz kalnu siluetiem, itāļu valoda, saldie ķirši, ko salasām turpat ceļmalā, karstums, limončello ar ledu… No visa šī kokteiļa apreibuši secinām, ka patiešām ir sākušās brīvdienas.
Mazais alpīnists un pirmā virsotne
Nākamajā dienā pošamies kalnos. Adriano, kurš izrādās ļoti pieredzējis klinšu kāpējs, mums piešķir apkaimes kalnu taku kartes un sniedz vērtīgus padomus. Viņa ierādītajā lielveikalā iepērkam pārtiku visai dienai, visu sametam auto un – aidā!
Tuvojoties brauciena galamērķim, automašīnas termometrā vērojam, kā ar katru kalnos nobraukto kilometru atbilstoši krītas gaisa temperatūra. Kad no sākotnējiem +30 grādiem atlikuši vairs tikai +18, sākas arī pamatīgs lietus. Kad uz īsu mirkli izkāpju, jau pēc pusminūtes esmu izmirkusi līdz ādai, ūdens skalojas pat cepures atlokā. Šādos laika apstākļos kāpt neesam gatavi, tāpēc pabraucam nedaudz zemāk, kur no lietus nav ne miņas.
Gluži kā ēdienkartē izvēlējušies kādu junioram piemērotu virsotnīti, dodamies uz tās pusi. Laiks ir karsts, ceļš – akmeņains. Skaidrs, ka puikam nav viegli. Laiku īsinām (un vienlaikus jaunekļa uzmanību no grūtībām novēršam), minot pašsacerētas mīklas un izgudrojot nesakarīgus, bet smieklīgus teikumus no vārdiem, kas sākas ar vienu un to pašu burtu. Kā uzmundrinājums darbojas arī kalnu pieklājība, proti, kalnu tūristu jeb haikeru starpā valda nerakstīts likums, ka pretimnācēji vienmēr jāsveicina. Iespēja uzsaukt ciao, buongiorno vai salve*** pilnīgi svešiem cilvēkiem izrādās ļoti tonizējoša, bet Rasmusu vēl papildus iepriecina arī citu kāpēju uzslavas. “Bravo, beidzot viens īsts alpīnists!”, “Komplimenti!”. Otru tik mazu puiku mūsu ceļojuma laikā kalnos nesastopam ne reizi.
Abpus ceļam sausajā zālē un pa klintsbluķiem lodā ķirzaciņas; reiz pamanu arī čūsku. Daudzviet klinšu sienās redzam iedobītes ar svēto skulptūriņām un plastmasas puķītēm, kā arī piemiņas zīmes nelaiķiem – dažādu alpīnisma klubu biedriem. Lauzām galvas, vai šie cilvēki nudien būtu gājuši bojā tik nenozīmīgā augstumā. Vēlāk Adriano paskaidro – nav nemaz jārāpjas pa vertikālām klintīm, lai kalnos ietu bojā: spēcīgs negaiss, zibeņi un krītoši koki nogalē arī gluži parastus tūristus. Kalnos laiks ir mainīgs arī vasarā – vējš var atpūst lietus mākoni vienā mirklī. Pēc dažām dienām to piedzīvosim arī paši.
Turpinām kāpt. Koki apkārt kļūst arvien retāki, skatam atsedzas kalnu pļavas un kalni, kalni, kalni… Kad tiekam līdz kapelai 1296 metrus augstajā virsotnē, uz visām pusēm paveras pasakaini skati, kā arī top skaidrs, ka nākamā augstākā virsotne ir rokas stiepiena attālumā. Par spīti nogurumam pārņem nepārvarama vēlme turpināt kāpienu: no lielāka augstuma taču pavērsies vēl aizgrābjošāka ainava. Lai taupītu spēkus atpakaļceļam, izlemjam, ka abi ar Rasmusu tomēr paliksim pie kapelas, bet Andis uz nākamo kalnu aizies viens.
Mums tā atpūšoties divatā, virsotnīti sasniedz kāds itālis. Apsēžas pie tūristiem domātā galdiņa, izvelk no mugursomas vīna pudeli, graciozas formas stikla glāzi un pilnu maisiņu ar ķiršiem. Apvienojot manas vājās itāļu un viņa vājās angļu valodas zināšanas, tiekam skaidrībā, ka Enriko ir miesnieks tepat no tuvējās pilsētiņas un kalnos kāpj katru dienu, lai baudītu vientulību. Cenšos tā kā atvainoties, ka no tā nekas viņam šoreiz nesanāks, bet Enriko pasmaida un saka: “Kalnos sliktu cilvēku nav.” Rasmuss drīkst ēst ķiršus, cik tik lien, bet es pagaršoju kalnieša vīnu. Lielisks!
Kad no virsotnes iespaidu pilns atgriežas Andis, dodamies atceļā. Rasmuss ir noguris un apgalvo, ka doties kalnos vairs negribēšot nekad. Vienojamies, ka katru dienu nekāpsim, bet pārdienās, citādi slodze viņam varētu būt par lielu.
Pa dienu esam ēduši līdzpaņemto maizi, sieru, tomātus, šķiņķi un augļus, tāpēc vakarā ilgojamies pēc silta ēdiena. Pagatavoju paprikas un maltās gaļas sautējumu, vakariņojam kopā ar Adriano un Andželo. Sarunājam ar namatēvu, ka visu veidu resursu taupīšanas nolūkā ēst taisīsim pamīšus: vienu vakaru viņš, otru – es, tomēr nākamās vakariņas negaidītā kārtā notiek pilnīgi citā vietā. Proti, vakarā pie Adriano ierodas kāds viņa draugs, vārdā Džanni. Izrādās, ka viņš, tāpat kā mans vīrs Andis, ir galdnieks. Abi vīri viens otram mobilo telefonu bilžu galerijās rāda savu darbu labākos paraugus, bet es tēloju tulku. Pēc draudzīgās sarunas Džanni drīz vien aiziet, bet Adriano paziņo – nākamajā vakarā mēs esot ielūgti būt par viņa drauga viesiem. Uzaicinājumu ar prieku pieņemam.
Ezera gaišzilajos viļņos
Nākamajā dienā, paēduši brokastis, dodamies uz Endines ezeru. Lai pie tā nokļūtu, var braukt pa apkārtceļu (tas ir garāks) vai pāri kalniem. Andis labi jūtas pie stūres serpentīnos, tāpēc izvēlas otro variantu. Man ir bail no augstuma un katrā līkumā šķiet, ka tūlīt mašīna sāks ripot atmuguriski un mēs iegāzīsimies kādā ērkšķiem aizaugušā aizā. Mūsu fiats nav diez ko jaudīgs, bet vietējie brauc kā traki: vispirms spiežas aizmugurē, tad pārdroši apdzen pat riskantās un nepārskatāmās ceļa vietās. Skaidrs, ka mēs, līdzenuma dzīvnieki, ar savu vilkšanos krītam viņiem uz nerviem! To viņi arī neslēpj: demonstratīvi žāvājas un stūrē ar vienu roku, otru izkarot pa vaļējo automašīnas logu.
Satiksmē novērojam, ka veikli un ātri brauc gan jauni, gan veci – pilnīgi neatkarīgi no auto markas un izlaiduma gada. Piemēram, skūterus Itālijā iecienījušas sirmas kundzītes. Tikai nevajag iedomāties, ka viņas pukšķina ar 30 kilometriem stundā! Brāžas tāpat kā vispārgalvīgākie motociklisti!
Kad kalnu ceļš atkal pagriežas uz leju, paveras skats uz gaišzilo Endines ezeru. Man uzreiz aizmirstas augstuma drebuļi, gribas pēc iespējas ātrāk tikt pie ūdens un iemērkt kājas. Tuvākajā pludmalītē šis sapnis piepildās, tomēr tas notiek pēc īsa neizpratnes brīža – krastos manām daudz cilvēku, tomēr ūdenī nav neviena. Varbūt tas nav tīrs? Aizliegts peldēties, jo ļoti dziļš? Kāds gan vēl varētu būt iemesls, lai šajā karstajā dienā nedotos patīkami remdenajā ezerā atvēsināties? Skaidrību vēlāk ieviesīs Adriano: ir taču tikai jūnija sākums, ūdens vēl nav pietiekami silts!
Noīrējam katamarānu un dodamies izbraucienā gaišzilajos viļņos. Nopeldamies un pēc tam uz braucamā sarīkojam pikniku ar dienišķo maizi, sieru, šķiņķi, meloni, avokado, olīvām un citiem Itālijas lielveikala labumiem. Piena produktu un gaļas cenas ir augstākas nekā pie mums, taču to patīkami kompensē lētie, bet kvalitatīvie augļi, dārzeņi un vīns.
No augstuma bailēm līdz jāņtārpiņu eiforijai
Vakarpusē iedeguši un laimīgi ierodamies norunātajā vietā, kur mums jāsatiek Adriano: viņš mums rādīs ceļu pie Džanni. Lepnais itālis brauc pa priekšu uz mocīša, ceļš ved kalnup. Kāpums kļūst arvien stāvāks, ar joni atgriežas manas augstuma bailes. Liekot saprast, ka tas tāds nieks vien ir, Adriano uz sava braucamā izslejas kājās, bet mani pārņem panika: auto rīstās un spēj kustēt uz priekšu tikai ar pirmo ātrumu, tāds ir kāpums. Sabijies ir arī Rasmuss, bet viņu vairāk iztrūcinājusi mana šausmināšanās, nevis reālas briesmas.
Šaušalīgais zigzags beidzas kalnu pļavas kuprī pie Džanni mājas. Viņš mūs laipni sagaida, saņem ciemkukulim atvesto vīna pudeli un izrāda senatnīgo akmens namu, ko pats savām rokām pamazām atjauno. Džanni aizraujas ar dārzkopību un vadā mani starp dobēm: “Zis is…” – “Timiāns?” – “Si, si, timo!” Par augiem mūsu starpā valda simtprocentīga sapratne, jo pazīstu gan cukīni, gan salviju, gan lavandu, gan ābeles un bumbieres un visus pārējos augus, kuru nosaukumus ģenerējam no dažādu valodu skrandām. Aplūkojam arī viņa ēzelīšus, kas tiek turēti pļaujmašīnas vietā: citādi nokopt tik stāvas pļavas nav iespējams.
Adriano un Džanni ķeras pie vakariņu gatavošanas. Kas tur īsti top, man nav skaidrs, jo manas zināšanas par itāļu virtuvi iespiestas robežās starp picu, pastu un tiramisu. Adriano man rāda paciņu ar nez kādiem pelēcīgiem makaroniņiem un stāsta, kā tos sajauks ar dažādiem dārzeņiem, šķiņķi un kartupeļiem. Izrādās, ēdiena nosaukums ir picokeri (pizzoccheri) – tā ir kalnos ierasta sildoša, sātīga maltīte. Pirms tam mielojamies ar brusketām: Adriano uz āra pavarda veikli apgrauzdē maizes šķēles un uz tām klāj sīki sakapātu tomātu un cukīni maisījumu. Vienkārši, bet debešķīgi gardi! Tikai Rasmuss par neparastajiem ēdieniem rauc degunteli un labprātāk spēlējas ar Džanni sunīti.
Itāļi ir izdaudzināti kā ļoti temperamentīgi un runīgi, tomēr Adriano un Džanni ir drīzāk atturīgi. Pieklājīgi, bet ne salkani laipni. Vīns tomēr atraisa mēles mums visiem, un par spīti valodas barjerai mēs dzīvi pārspriežam visdažādākos tematus. Adriano pastāsta, ka “Airbnb” viesi veido daļu no viņa pastāvīgajiem ienākumiem – cilvēki no visdažādākajām pasaules valstīm viņa mājās nāk un iet gandrīz nepārtraukti. Mēs tomēr esot pirmie ārzemnieki, kurus pie sevis uzaicinājis Džanni. Jūtamies ļoti pagodināti, bet kad strauji iestājas tumsa un pļavā aiz mājas sāk lidinātiem tūkstošiem jāņtārpiņu, kļūstam arī nedaudz eiforiski. Itāļi klusējot noraugās, kā mēs sajūsmā plaukšķinām un skraidelējam pa zāli, pūlēdamies noķert kādu kustīgo gaismiņu.
Atvadāmies no namatēva un pa to pašu ceļu braucam lejā, sekojot Adriano motocikla luktura gaismai. Manas augstuma bailes laikam anestezējis vīns, bet varbūt bail nav tāpēc, ka ir tumšs un stāvums nav redzams. Bez jebkādiem starpgadījumiem aizbraucam mājās un krītam gultās.
Turpmāk konstatētajam, ka nemanot esam pieraduši pie kalnu ainavas, jo vairs neatskan nemitīgi izsaucieni “Paskaties uz šito klinti!” vai “Ārprāts, cik skaista aiza!”. Meklējot jaunus iespaidus, ar katru nākamo reizi uzkāpjam arvien augstāk, līdz kādu dienu esam jau virs 2000 metriem – tur vairs nav koku, vienas klintis un akmeņi, toties ir sniegs un pelēka mākoņa apakšējā maliņa.
Atslodzes dienās aizbraucam apskatīt Izeo ezeru, kā arī dodamies pastaigā gar mūsu pilsētiņā plūstošo kalnu upi Serio. Ūdens tajā ir stindzinoši auksts, straume – pārāk spēcīga, lai peldētos, tāpēc izklaidējamies, lēkājot pa saulē sakarsušajiem akmeņiem. Pārrodamies vēlu. Ir mana kārta gatavot vakariņas, bet laika nav daudz, tāpēc riskēju: vāru makaronus un gatavoju ko līdzīgu Boloņas mērcei. Skaidrs, ka Itālijā tas ir tīrais neprāts, tomēr visi ēd un slavē: es taisot ēst gluži kā itāļu sievietes!
Vēl kādā dienā ar tramvaju aizbraucam uz 10 kilometrus attālo Bergamo, kas ir sena pilsēta ar iespaidīgiem 16. gadsimta nocietinājuma mūriem. Dažas dienas iepriekš Adriano kā brīvprātīgais ir devies izcirst uz augstajām sienām augošos vīteņaugus – šajā darbiņā lieti noder viņa alpīnista iemaņas. Iespējams, nocietinājuma tīrīšana notiek par godu šīs būves iekļaušanai UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā šā gada 9. jūlijā.
Mūsu pēdējā Itālijas vakarā Adriano pagatavo grandiozas vakariņas: uz ciedra oglēm cep gaļu un polentu, kas pēc struktūras atgādina sastingušu mannas biezputru. Ēdam, dzeram un pļāpājam līdz vēlai naktij. Viņam ir jaunas rūpes: drīz pēc mums ieradīsies kāda musulmaņu sieviete, kurai ticība neļaujot atrasties vienā mājā ar neprecētu vīrieti, par kopīgas karbonādes vai alkohola baudīšanu pat nerunājot. Mums savukārt vēl jāsaliek ceļasomas, lai otrā rītā bez kavēšanās varētu braukt uz lidostu. Sirsnīgi atvadāmies no visiem mājiniekiem – pateicoties viņiem, mēs patiešām bijām Itālijas, nevis kādas bezpersoniskas viesnīcas viesi.
_____________________________________________________________
*** Ciao, buongiorno, salve – čau, labdien, sveiki (it. val.)
