«Līdz galam čiuļi mūs nesaprot» 0
Saruna Daugavpils teātrī par kultūras lietām – kā tās izskatās no Latgales puses. “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis izjautā teātra valdes locekli, bijušo Saeimas deputāti RITU STRODI un Saules skolas direktori ILONU LINARTI-RUŽU.
V. Krustiņš: – Arī līdz jums būs aizskanējuši strīdiņi starp kultūras ministri Jaunzemi-Grendi un kultūras cilvēkiem! Šķiet, ka pārāk daudz tur ir runa par naudas lietu. Bet kā uz to noraugāties no Latgales?
R. Strode: – Neteikšu, ka mums svešas Rīgas problēmas, taču tās lielā mērā mūs neskar. Šeit Daugavpilī nav nedz rakstnieku, nedz mākslinieku savienības, tāpēc arī ceļas konflikti. Domāju, ministres kundze centās rast kopīgu valodu ar radošajām savienībām un, kā noprotu, piedāvāja viņiem pašiem izstrādāt attīstības redzējumu. Manuprāt, tas ir pareizi, jo, pūloties no augšas uzbāzt savus apaušus, atkal celtos pretestība. Kā tad tā? Mums uzspiež, liek darīt to un to. Diemžēl pirmie mēģinājumi rast kopīgu valodu beidzās ar savstarpējiem pārmetumiem, un es jums piekrītu, ka tur pie vainas ir naudas lietas.
Protams, bez naudas kultūrā grūti kaut ko izdarīt. Kvalitatīvs kultūrprodukts kaut ko maksā, tam pašam gleznotājam jāiegādājas krāsas, palete, audekls, molberts, pat ierāmējums. Un viņam šis darinājums, glezna jāpārdod, nevar tikai krāt izstādēm vai par pliku velti atdot muzejam, jo ēst arī gribas. Tas labākais, kas mums ir mākslā, protams, ļoti noder mūsu valsts un mūsu kultūras reprezentēšanai un popularizēšanai ārzemēm, tāpēc jāmeklē iespējas talantus atbalstīt. Taču, kad lasu par skandālu ap Mākslinieku savienības mantu un īpašumu, tad sāk likties, ka ap kultūru čupojas ļaudis, kam labpatīk uz valsts, biedru vai organizācijas rēķina attīstīt pašiem sevi, braukājot pa ārzemēm, it kā pieredzes apmaiņā. Atceros, ka no vienas pašvaldības cilvēciņi arī brauca “pēc pieredzes” – uz Dienvidāfriku vai Ameriku. Diezin vai tās ir īstās adreses, turklāt māksliniekam talants vai nu ir, vai nav. To nevar ārzemēs pārņemt vai dabūt. Droši vien, ka ir nepieciešama arī sabiedriskā dzīve, radošas tikšanās, plenēri, kur rod iedvesmu un emocijas, taču tur jāsūta cilvēki, kas ar darbu to nopelnījuši. Tāpat daudz dzirdēts no sportistiem – par tām algām un to sili, ko funkcionāri bija iekārtojuši savās federācijās, pašus sportistus atstājot bešā ar minimumu. Kad šādās vietās ministrijas sāk uzdot jautājumus, lūdzu, sakiet, kā labāk izmantot esošos līdzekļus, kā mēģināt nopelnīt, atbilde bieži vien ir neizpratne, kāpēc no augšas to regulē. Ja trūkst dialoga, tas ir ceļš uz nekurieni. Tad ir daudz ambīciju no vienas un otras puses, katram sava lielā taisnība, un kopumā kultūra kā tāda zaudē. Labi, var ielikt citu ministru. Kas mainīsies? Naudas būs vairāk? Ministrs piezīmēs prasības? Bet tad būs lielāks bardaks. Jau tā viss notiek uz urrā.
“Mums vajag!” Ko nozīmē – vajag? Bet tu vari izdarīt to, par ko tev dot naudu? Ziniet, agrākais Daugavpils mērs Vidavskis mēdza pamācīt – ar naudu i duraks izdarīs, bet tu pamēģini bez naudas!
Par to pārliecinos, strādājot teātrī. Finansējums pirms gadiem četriem bija trīsreiz lielāks, taču uz priekšu nekas īpaši nevirzījās. Kad biju mērs, paguvām izremontēt lielo zāli, taču tagad ar daudz mazākiem līdzekļiem parādās liela gribēšana sevi apliecināt. Un, lūk, tad viss notiek! Naudu arī sāk dot! Ubagi, neveiksminieki, čīkstuļi nevienam nepatīk, arī sponsoriem ne. Priekš kam dot tādam, kas čīkst, ka viņam, āre, pēdējās kurpes kājās, tās pašas noplīsušas? Kāda uz to būs reakcija? Ai, man arī bez tevis problēmas, liecies mierā! Bet, kad atnāk cilvēki, kas saka – mēs gribam un varam, kas atnes nākotnes metus, uz viņiem raugās citādi. Šķiet, Daugavpilī ir mazs teātris un apkārt novads – diezgan nabadzīgs salīdzinājumā ar Valmieras pusi un to, ka valmieriešus skatīties brauc no Rīgas. Jā, mūsu izrādes tagad arī grib redzēt – līvānieši vai viļakieši. Pirmizrādē “Līnis murdā” balkonā sēdēja četras babiņas lakatiņos, pieticīgos ģērbos – krustdēls ar auto atvedis, bet biļetēm naudiņu no pensijas atlikušas. Cik nu liela viņām tā pensija, taču gribēšana atbalstīt, redzēt teātri – ir.
– Vai tā ir piederības sajūta šim kultūrcentram, sava novada teātrim?
– Jā! Jā, varbūt vēl klāt piederība savai kultūrai, mūsējai mentalitātei. Repertuārā ir latgaliešu izrāde “Klepernīku pogosta zvaigzne” – iet uz urrā. Tur mēs spēlējam sevi. Trupas vairākums ir latgalieši. Viņiem tas ir tuvu. Arī zālē ir latgalieši. Reakcija, līdzpārdzīvojums ir unikāli! Raud, kur jāraud, smej, kur jāsmejas. Aizgājām tālāk – oktobrī būs pirmizrāde Šekspīram latgaliski! “Sapnis vasaras naktī” uz Daugavpils skatuves. Tulkoja Monika Zīle, un secinājām, ka nekas jau cilvēku attiecībās nemainās. Kas bija toreiz, Šekspīra laikmetā, tas pastāv tagad. Kas bija dāņiem, tas latviešiem – tās pašas problēmas, kā no miesas ar kauliem. Aktieri strādā tik aizrautīgi, ka man liekas – būs izcils šedevrs.
Un režisors ir krievs. Nav ieciklējies uz standartu pieņēmumu, kas čiuļiem ir par latgaļiem. Kādi ir standarti? Kad aizbrauc uz Latgali, uzklāj galdu, uzliek šmakouciņu, novelk un atdod pēdējās bikses. Ļoti labestīgi, atklāti cilvēki…
E. Līcītis: – … bet var iedot ar mietiem.
– Ar mietiem arī kādreiz, bet līdz galam čiuļi mūs tomēr nesaprot. Mūsu režisors ir pasaules cilvēks, Francijā strādājis, interesanti skatīties, kā viņš uztver tēmu, kā lauž stereotipus. Cits eksperiments ir iestudējums, kur piedalās ansamblis “Baltie lāči”, – izrāde būs latviski, bet dziesmas latgaliešu. Vecie, klasiskie gabali, un ar to gribam parādīt, ka ne ar ko neatšķiramies, mēs visi esam latvieši.
– No jūsu stāstītā es saprotu, ka cenšaties taisīt teātri saviem skatītājiem un lai arī citiem interesanti, taču Rīgā to var nodēvēt par izdabāšanu publikas gaumei. Tur lāgā nedrīkst ieminēties par nacionālo pasūtījumu, jo – dodiet tik naudu, mēs esam radoši ļaudis, jūs nediktēsiet, ko iestudēt, ko filmēt, ko dzejot un kā izpausties. Vai valsts kaut ko drīkst tomēr gribēt no kultūrcilvēka, kuru tā algo?
– Tā ir drusku izkropļota demokrātija, jo es nezinu, vai Londonā var ar pastieptu roku ierasties pie valsts ierēdņa ar paģērējumu – es gribu to un to, dodiet man mārciņas! Ierēdnis atbildēs – valsts politika pieprasa to un to. Gribi eksperimentēt? Meklē, kas ar mieru to apmaksāt. Te ir otra puse – Latvijā ir izcili talantīgi cilvēki. Kultūras ministrijas ierēdņu uzdevums ir – viņus pazīt. Tad nākt uz valdību un sacīt – šis unikālais talants ir jāatbalsta. Mums, mazā zemē, nav tik daudz izcilību, viņus jau pazīst. Taču, manuprāt, ierēdņiem, radošajām apvienībām vajadzētu vērtēt ne tikai notiekošo Rīgas kultūrā, bet arī Daugavpilī un citur uz zemēm. Lūk, mūsu Saules skolas direktore Ilona – tas, ka šai skolā izcili māca dizainu, ir skaidrs. Bet cik tālu to atzīst? Ar cik ierobežotiem līdzekļiem reizēm nākas iztikt, lai uz skatuves iznestu un parādītu skaistos aktieru kostīmus un tērpus!
Rīgā pieraduši dzīvot un tērēt plaši, visi ir lieli eksperimentētāji, bet kur ir sausais atlikums? Var jautāt tālāk – Latvijas teritorijā nodokļi ir visiem vienādi un arī maizes cena pārsvarā visur viena, bet kāpēc Daugavpils kultūras iestādes var izdzīvot par mazu naudu un var pat attīstīties, kamēr Rīgai un dažiem citiem novadiem pietrūkst ar daudz prāvākām summām?
Ar ko mūsu mākslinieki ir sliktāki par centrālākajiem? Tad jau otrādi jāskatās – mūsējie ir tie, kas māk no pigas uztaisīt pērlītes!
I. Linarte-Ruža: – Bieži ir uzdoti jautājumi – kas ir kultūra, kas šobrīd kultūrā ir modē, kāpēc vienubrīd mākslinieks tiek dievināts, bet tad vairs ne? Redziet, to nosaka no turienes, kur spēcīgāks menedžments, protams, tas ir Rīgā. Bet ir kultūras tradīcijas, kam šodien māksliniekam jādod sava pievienotā vērtība – pie tā pamata, kas bijis latviešu, krievu vai citā kultūrā. Tad – jo vairāk man ir pieredze, jo vairāk es strādāju – jo vairāk domāju, kā radīt šo pievienoto vērtību.
V. Krustiņš: – Viena no Daugavpils izpausmēm ir daudznacionālums. Vai tas tiek ņemts vērā un izpaužas, teiksim, arī teātra iestudējumos. Pēdējā laikā runā par integrāciju, kas varot notikt uz kultūras bāzes, un te būtu vietā runāt par valstisku pasūtījumu, uzdevumu strādāt ar cittautu cilvēkiem.
R. Strode: – Viesojoties kultūras ministrei, viņai teicām – Daugavpils teātris pilda svarīgu misiju reģionā. Esam vienīgā profesionālā skatuve, kur runā pareizā latviešu un latgaliešu valodā, un glabājam šīs valodas lielākoties krieviski runājošā vidē. Tāpēc es uzskatu, ka valstij būtu jāapmaksā visas latviski un latgaliski iestudētās pirmizrādes. Krievi izdzīvos paši, un sponsori vēl palīdzēs. Savukārt par iestudējumiem poļu valodā runājam ar Polijas valdības pārstāvjiem. Teātra trupu nedalām latviešos un krievos. Aktieri spēlē, kādā valodā vajag, lai gan atsevišķiem krievu aktieriem ir problēmas latviski skaisti runāt. Tur – uz skatuves lomā – arī mācās. Ja viņš saskata šajā lomā izaugsmi – ķīniski iemācīsies! Taču, ja valsts palīdzētu teātrim ar latviskuma misijas izaugsmi, tas būtu lieliski. Referendums par valodām parādīja, ka ir divkopienu nodalīšanās. Nu kaut plīsti – bet ir problēma! Man pārliecība ir, ka to nevar risināt ar piespiešanu, bet ar kvalitāti, labestību, pārliecināšanu un iekļaušanu caur mākslām – var izdoties. Panāksim, ka uz latviešu teātri nāk krievi, poļi – lūk, jau solītis uz priekšu. Tagad modē rakstīt integrācijas programmas un dibināt fondus. Fonds nozīmē, ka tur ir nauda. Kur to tērē, nav saprotams. Aizdomas, ka kārtējo grāmatiņu spīdīgos vāciņos izdošanai, kur būs rakstīts par procentiem, pilns ar teorētiskām, bilžainām pamācībām, kā būtu pareizi jādara. Tas ir pašdarbnieciskums un viltus “spīdīgums”, ko vest, parādīt Eiropai, bet Daugavpilī tamdēļ neviens krievs vairāk latviski neiemācīsies.
E. Līcītis: – Nupat valdība iedeva miljoniņu saliedēšanas projektiem, no kuriem virkni paredzēts izlietot Latgalē – piesaistīt novadu vienotai informācijas telpai, nodrošināt latviski latgalisku apraidi.
– Bet vajag no otras puses – lai Daugavpils un Latgale parādās Rīgas televīziju ekrānos! Kad biju pilsētas galva, bieži vajadzēja doties uz “centru”. Braucu, tērēju benzīnu, maksāju nodokļus. Bet kāpēc no Rīgas neviens neatbrauc uz mūsu Saules skolu vai teātra izrādēm? Rīgā tapušais – viss tiek uztaisīts par notikumu, bet nezin gan, vai Šekspīrs latgaliski izraisīs kultūras gardēžu interesi un kultūras administratoru apziņu, ka to mums vajadzētu apmaksāt.
Tiesa gan, Jaunzemes-Grendes kundze piekrita, kad sacījām, ka mazāk jātaisa “stratēģijas”, vairāk jāķeras pie naudas dalīšanas tam, ko valstij patiešām praktiski vajag. Viena no integrācijas sastāvdaļām ir uzvest krievu valodā latviešu klasiku.
Lai krievi saprastu, ka ir ne tikai Čehovs, Tolstojs, bet arī izcils Rainis. Ja negribam, ka to iestudē tā, ka uznāk miegs, bet krāšņi un pārliecinoši, ir vajadzīgi līdzekļi. Scenogrāfija, mūzika, kustību iestudējums – tas maksā.
– Lūdzu, piemetiet ar skaitļiem – cik valsts dod Daugavpils teātrim un cik būtu nepieciešams. Mākslu iestādes visas kā viena saka – tik daudz griezts, cik kultūrai, neesot nekur citur.
– Dotācija teātrim ir 263 000 latu. Pietiek algām 18 aktieriem, kas spēlē trijās valodās. Gadā ir septiņas pirmizrādes latviski. Katram jauniestudējumam mēs gribētu atvēlēt 10 tūkstošus. Ja valdība no integrācijas miljona Daugavpils teātrim tā misijas pildīšanai piešķirtu 70 tūkstošus, mēs būtu laimīgi! Te nevajag tās gigantiskās summas, ko tērē Opera, “lielie teātri” droši vien arī ar izbrīnu uzlūko mūsu “skaitlīšus”, sak, kā viņi to spēj.
– Kā ir ar mecenātisma ideju sabiedrībā? Vai turīgākie cilvēki gatavi dot kultūrai?
I. Linarte-Ruža: – Līdz šim nav neviena atteikuma, ja palūdzam. Tomēr kultūras cilvēks nav radis, ka viņam jāapstaigā devēji ar pastieptu roku. Mēs vienmēr iztiekam līdz pēdējām un, tikai jūtot, ka patiešām pietrūks viena procenta, lūdzam.
R. Strode: – Arī mecenātu vajag pārliecināt. Ceru, tas nāksies vieglāk, jo varam parādīt “produktu”. Sākumā bieži bija attieksme – kāpēc man jāpiebaro valsts! Vai tiešām tā jums nedod iestudējumiem! Es saku – nē. Tad labi cilvēki deva graudā – kurš koksni, kurš mēbelītes, kurš kopētāju. Naudu nedod daudz. Dāsnākā bija “Norvik” banka ar 7000 latu artavu mūziklam. Par to bijām šausmīgi uztraukušies – ja nu nesanāk? Tad nākamreiz nesponsorēs! Paldies Dievam, mūzikls izdevās. Kāda krievu firma un krieviski runājošais prezidents iedeva līdzekļus “Līnim murdā” – 4000 latus. Tam naudas nebija nemaz, un prezidents man jautāja – bet par ko ir tā luga? Aprakstījām, parādīju kostīmu un scenogrāfijas skices, bet visvairāk viņam patika, ka iepriekš “Līni” Daugavpilī uzveda pirms simt gadiem. Jā, palīdzēšot!
– Daugavpilī rīkoja Māla svētkus, un podniecības māksla Latgalē jau nu gan ir atzītākā, stabilākā vērtība. Vai cepļi ir pašpietiekami, vai valstij tiem jāsniedz palīdzīga roka? Podus, lietišķo mākslu taču var pārdot, pat ja grāmatas un citu garīgo barību nevēlas pirkt!
I. Linarte-Ruža: – Šodien māksla pati par sevi izdzīvot nevar, katrs mākslinieks kaut kur vēl strādā. Podnieki lielo lozi izvelk lielajos gadatirgos. It īpaši Berģu tirgum visu gadu gatavojas un tad brauc uz Rīgu, kur nopelna divās dienās tik, lai “vilktu” varbūt pat pusgadu, lai strādātu tālāk. “Tīrā” keramika, protams, ir Latgales klasika, par ko visi priecājas, cik skaisti un jauki, bet arī tā bez atbalsta neiztiek.
V. Krustiņš: – Vai nav tā, ka laikmetīgais, modernistiskais noliedz latgalisko un ieņem tā vietu?
– Bija “skaists” periods, kad izcēla dizainu un nobēdzināja malā lietišķo mākslu. Mākslinieki tur neatrod starpību, bet ministre Demakova savā laikā deva priekšroku “dizainam” – tādai kā industrijai, kurai esot jābūt ar lielu pievienoto vērtību. Kas ir “dizains” – vai tā ir skaista, ērti rokā ieguloša krūze, no kuras dzert tēju? Jā ir. Bet kas veido dizainisko krūzi? Lietišķā māksla! Bet tai pārmeta “pievienotās vērtības” zemu radītspēju un tāpēc to atstūma kā nevajadzīgu. Dizains – tam vārdam ir arī mūsdienīgs skanējums, tāpēc dizaina projektiem varēja prasīt līdzekļus un visu citu atbalstu, kamēr lietišķā māksla, praktiskais funkcionālisms ir tāds kā “vecmodīgums”. Lai dzīvo, lai paši taisa, tā jau kaut kāda “tautas māksla”, “pašdarbība”.
Mēs arī Saules skolā palēnām zaudējam “lietišķumu”. Vairs nemācām ornamentiku, vecās tradīcijas, jo tās skaitās nevajadzīgas. Arī izskolotam meistaram keramikas darbnīcas, šā paša cepļa ierīkošanai ir nepieciešami itin lieli līdzekļi, kurus valsts viņam nedos.
E. Līcītis: – Tad jārunā arī par citām pārrautām tradīcijām. Ja lauksaimnieki Latgalē vairs neaudzē linus, tad māksliniekiem nav no kā aust palagus un tā tālāk?
– Linu ļoti nelielās platībās vēl audzē, taču jā – mēs to iepērkam Lietuvā vai Baltkrievijā. Taču parādiet mūsu tekstilmākslu frančiem vai jebkuriem citiem ārzemniekiem. Viņi stundām gatavi skatīties Rīgas vai Daugavpils mākslas skolās tapušos darbus un ir sajūsmā par to, ko šeit veicam. Bet ir šis “bet”, ka profesionālajai izglītībai tāpat kā mākslai nav pietiekama atbalsta no valsts. Lai radītu vērtības – apģērbus, palagus, podus un visu ko citu –, ir vajadzīgi meistari, kas iemācījušies amatu. Šodien tie, kas cītīgi izmācījušies arodskolās, bez darba nepaliek. Viņiem tas amats ir rokā! Naudas kā spaļu nebūs, taču vismaz kā mājamatnieks varēs nopelnīt, nišu atradīs. Tomēr daudziem ir atmiņā “labie laiki”, kad Latgales meistarus slavināja un cēla godā, bet tad podniekiem bija arī reāls atbalsts. Viņiem bija iespēja dabūt mālu un tikt pie nepieciešamiem krāsu pigmentiem – tie tagad dārgi maksā. Cepli līdzēja uzturēt kolhozs. “Klasiķim” atlika tikai mīcīt mālus, dedzināt podus un domāt tiem jaunas, vēl gleznainākas formas. Tiesa gan, šodien keramiķi arī vairs nav vakarējie – vai grib ar kājiņu virpiņu mīt, vai labāk pieslēgt elektrisko? Bet tad jārēķina, cik maksā elektrība. Nav mazs nedz tas darbs, nedz ieguldījumi. Šodien par vērtību skaitās ātri un tūlīt izgatavots, bet nav brīnums, ka cilvēkiem nekas no tā neliekas drošs, patiess un galīgs kā vērtība. Kā mazākā daļa, protams, top arī paliekošie darbi, taču tos šodien reti kurš spēj nopirkt. Samērā ar ieguldīto darbu tas maksā adekvātu cenu – pods, glezna vai tērps. Latvijā zemas pirktspējas dēļ tikai nedaudzi iegādāsies īstenus tautas mākslas paraugus, un meistaru radīto pa lielai daļai aizved uz ārzemēm, pat uz ASV un Kanādu, no kurienes speciāli brauc uz šejieni lielo gadatirgu dienās. Zina, ka tad te ir jābūt.
V. Krustiņš: – Kultūras ministrei tagad stipri pietuvinājusies tāda “Kultūras alianse”. Vai Daugavpilī zināma šāda organizācija?
R. Strode: – Nezinu gan, kas tā ir, mūsu vārdā šie cilvēki ar ministri noteikti nebūs runājuši.
I. Linarte-Ruža: – Mūs arī viņi nepārstāv.
Egils Līcītis
