Ģirts Kasparāns: Līdz feminisma uzvarai vēl tālu 3
Bērnībā dzīvoju Stučkas rajonā, kur vietējais laikraksts bija apveltīts ar daiļskanīgo nosaukumu “Komunisma Uzvara”. Lai gan avīze braši ziņoja par slaucēju un traktoristu panākumiem, sociālistiskās sacensības sasniegumiem, ražošanas plānu izpildi un pārpildi, tomēr tā arī nepiepildījās PSRS vadoņu solījums, ka padomju cilvēks jau 1980. gadā varēs dzīvot komunisma paradīzē. Sociālistiskais eksperiments beidzās ar pilnīgu krahu, boļševiku vadoņa vārdā nosauktā Stučka tika pārdēvēta par Aizkraukli, bet laikraksts “Komunisma Uzvara” ieguva latvieša ausīm daudz tīkamāko nosaukumu “Staburags”.
Staburaga apkaimē lielu daļu sava mūža pavadījusi rakstniece Māra Svīre, kas intervijā “Mājas Viesim” spriež, ka Latvijā “dzimumu līdztiesība ir sasniegta, tādēļ feministēm vajadzētu nomierināties”. Diemžēl izcīnītā dzimumu līdztiesība bieži vien ir tikai “uz papīra”, bet praksē vēl ir ļoti daudz darāmā, lai Latvijas sievietes patiešām varētu justies līdzvērtīgas vīriešiem.
Viena no feminisma ideoloģijas celmlauzēm Latvijā bija Klāra Kalniņa, kas jau agrā jaunībā sacēlās pret mietpilsoniskās sabiedrības uzskatu, ka sievietes vieta ir tikai virtuvē un nekāda sabiedriskā karjera nav iespējama.
“Mēģināt piesaistīt sievieti pie mājas vien ir cīņa pret vēja sudmalām,” pagājušā gadsimta 20. gados rakstīja Kalniņa. Viņa asi vērsās pret netaisnību darba tirgū, kad sievietēm par vienādu darbu maksāja daudz mazāku algu nekā vīriešiem. “Sievietes darbs tiek bez žēlastības izsūkts un nevien no privātiem uzņēmējiem, bet nereti to dara arī valsts, maksādama par to pašu darbu tikai pusi vai vislabākā gadījumā divas trešdaļas no vīriešu algas,” tolaik žēlojās Kalniņa.
Mūsdienās šī problēma ir mazinājusies, bet nebūt ne izzudusi, piemēram, statistika rāda, ka sievietes ar augstāko izglītību pelna par 20% mazāk nekā vīrieši, kam ir līdzīgs izglītības līmenis.
Klāra Kalniņa sprieda, ka Saeima neizrāda īpašu interesi par sieviešu tiesību jautājumiem, jo tolaik Saeimā nebija nevienas sievietes, kas varētu virzīt attiecīgu likumu pieņemšanu.
Tagad mūsu parlamentā ir gandrīz 30 sievietes ar Saeimas priekšsēdētāju priekšgalā, tomēr vēl aizvien ir daudz darāmā, lai novērstu diskrimināciju pret sievietēm gan darba tirgū, gan sadzīvē. Nav noslēpums, ka darba devēji nereti ar aizdomām raugās uz jaunām sievietēm, jo baidās, ka viņas paliks stāvoklī un dosies bērna kopšanas atvaļinājumā. Savukārt mājas solis un bērnu audzināšanas pienākumi vairumā ģimeņu galvenokārt ir uz sievietes pleciem.
Tas gadījumā, ja sievietei vispār ir dzīvesbiedrs, kas iesaistās bērna audzināšanā, jo daudzas sievietes ir palikušas vienas un var paļauties tikai uz saviem spēkiem. Šonedēļ žurnāla “Mājas Viesis” numurā rakstām par iepazīšanās tendencēm brieduma gados, un izrādās, ka arī šajā jomā vīrieši ir labākās pozīcijās, jo viņiem ir lielāka izvēle.
Viens no “vīriešu deficīta” iemesliem ir tas, ka Latvijas vīriešu vidējais mūža ilgums ir par desmit gadiem mazāks nekā sievietēm, jo daudzi pāragri pārceļas uz citiem medību laukiem. Atliek vien cerēt, ka Latviju sasniegušais koronavīruss šo statistiku nepadarīs vēl bēdīgāku.
