“Līdz algai ir vairāk nekā divas nedēļas, un kontā ir 3 eiro…” Inese Supe dalās skaudrajā pieredzē, kādā finansiālajā bedrē nonākusi, ārstējoties no vēža 0
Šodien, 15.novembrī, man ir gadadiena. Tieši pirms gada es nobijusies gaidīju savu pirmo ķīmijterapiju Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Ir sajūta, it kā tas būtu noticis vakar. Toreiz Stradiņu nodaļā, kurā ik dienas ļaudis saņem savu ķīmijterapijas devu, bija notikusi avārija. Noplūdusi kanalizācija. Tāpēc tik nepieciešamā ķīmijterapija notika nodaļā, kurā cilvēki cīnās par savu dzīvību.
4 stundas rindā
Bija jābūt deviņos no rīta, bija piekodināts, ka jāņem līdz negāzēts ūdens. Cilvēku bija ļoti daudz. Gan vīrieši, gan sievietes. Veci, jauni, visādi. Visus vienoja onkoloģija. Tai nav vecuma. Es sēdēju un gaidīju, kad kāds nosauks manu uzvārdu. Tas bija mirklis, kad sākās mana cīņa. Cik tā būs nopietna, es tajā mirklī nemaz nenojautu.
Mani neizsauca četras stundas. Neviens īsti neko nepaskaidroja, tikai medmāsas steigā noteica: ”Gaidiet!” Es paliku pēdējā. Pulkstenis bija jau plkst.14.00. Visi cilvēki bija saņēmuši savas devas, bet es vēl sēdēju. Viena.
Tajā mirklī sapratu, ka emocijas ņem virsroku. Sākās panikas lēkme. Es sapratu, ka gribu mājās, gribu samīļot savu meitu, kurai pirms trīs dienām bija palikuši astoņi gadi. Es gribēju bēgt, bet, izejot ārpus slimnīcas teritorijas, pēkšņi atskārtu, ka es bez šīs ķīmijas neizdzīvošu.
Noraudājusies, trīcošām rokām toreiz atkal atgriezos nodaļā un beidzot sadzirdēju savu uzvārdu. Man paredzētās zāles bija aizkavējušās, bet pacientu bija tik daudz, ka medmāsiņām nebija laika man to pateikt.
Viss sākās…
Mani nosēdināja krēslā palātā, kurā gulēja divas sievietes. Viņas bija aizmigušas un drīz vien arī man noreiba galva. Es iemigu. Pamodos no tā, ka telefons izkrīt no rokām. Šķiet, šis būkšķis bija pamodinājis arī abas gulošās sievietes. Es sajutos neērti… Vienu no šīm sievietēm es ļoti spilgti atceros.
Viņa bija atbraukusi no Ventspils, stāstīja, ka ir skolotāja un es neatceros, ko ķīmijas reibumā viņai stāstīju par sevi. Viņa bija atklāta, stāstīja par savu cīņu ar vēzi un to, cik ļoti vēlas dzīvot. Viņa gremdējās atmiņās par skolas laikiem un izskatījās tik skaista! Lai arī sejā bija manāms nogurums no visa tā, kam šis cilvēks ir gājis cauri. Viņa iedvesmoja. Viņa teica, ka nedrīkst padoties. Vairs es šo sievieti neesmu satikusi, bet vēlos, lai viņai viss ir labi.
Spilgti atceros to brīdi, kad es ar bailēm skatījos, kā vēnā ieplūst “sarkanā” ķīmija. Tādas devas bija paredzētas četras, reizi trīs nedēļās. Es biju pārliecināta, ka man taču nebūs kā citiem. Nebūs sliktas pašsajūtas, jo es taču esmu Supe! Es izturēšu un ķīmijas laiks man būs tīrais sīkums, es turpināšu strādāt, man nekas nesāpēs, es dzīvošu tieši tāpat, kā līdz 15.novembra rītam. Strādāšu, rūpēšos par bērniem, būšu neapturama sociālo jautājumu risināšanā un palīdzībā līdzcilvēkiem. Bet… es kļūdījos.
Tas bija mirklis, kad mana dzīve sadalījās divās daļās – pirms un pēc. Pirmā ķīmija ilga nepilnas trīs stundas. Es negribēju, lai kāds man brauc pakaļ… Es taču visu varu pati!
Es pat nenojautu, cik slikti tajā mirklī izskatos, bet es, ieradumu vadīta, aizdevos uz veikalu, lai nopirktu visu nepieciešamo skābu kāpostu zupai, iegādājos medus kūku un vēl aizgāju uz aptieku, kur stāvēju un švankājos, kā priede spēcīgā vējā.
Par ģimeni un zupu
Mums Imantā Mēness aptiekā ir kolosāla farmaceite un viņa uzreiz nojautāja: “Tev šodien pirmā ķīmija, ja?” Es slikti uztvēru, ko viņa man saka. Bet zināju, ka man jānopērk zāles, kuras ir izrakstītas, ja nu uznāk slikta dūša. Zāles es dabūju, bet norēķināties pati nespēju. Un es nespēju to atzīt, ka es neko nevaru. Bet aptiekāre man palīdzēja.
Es tajā brīdī biju drošās rokās, kur gan noteikti vairs nebiju, streipuļojot ar skābētu kāpostu, gaļas, grūbu un kūkas maisu uz mājām. Man taču jāsagaida dēls mājās ar vakariņām un meitas arī gribēs ēst! Pēc tam domāju, ka skats noteikti bija varens. Es streipuļoju tajā virzienā, kurā rokā bija iepirkumu maiss. Rokas es mainīju, tāpēc kaut kā nonācu līdz mājām. Pēc tam uztraucos, ja nu kāds mani redzēja, nodomās, ka esmu kaut ko labi svinējusi. Zupu es izvārīju…
Sākumā bija grūti pieņemt, ka meitu ķīmijas nedēļās paņem mamma. Viņai bija ilgu gadu pieredze ar ķīmijterapijas sekām. Mamma bija tā, kas rūpējās par manu māsu līdz pat pēdējai dienai. Es neesmu paprasījusi mammai, kā viņa jutās, kad ķīmijterapija sākās man, bet… mazā meita, pateicoties mammas un viņas dzīvesbiedra gādībai, tā arī neredzēja mani bezspēkā gulošu gultā vai skrienam uz tualeti, jo bija slikta dūša.
Es gan biju sevi pārliecinājusi, ka es ar to tikšu galā. Nieka 8 ķīmijterapijas. 4 sarkanās, 4 baltās. Reizi trīs nedēļās…, tomēr scenārijs izvērtās citādāks. Darbā (paldies 4.studijas izbraukumu plānotājai Dacei) visu pakārtoja manām ķīmijterapijas reizēm. Nu, vismaz man šķita, ka tajās dienās man nevajadzētu būt sliktai pašsajūtai. Bet bija. Es noliecu galvu to kolēģu priekšā, kuri šo visu piecieta.
Es zināju, ka nevaru sēdēt mājās, esmu pašnodarbinātā, ir jāstrādā, man ir īres dzīvoklis, ir trīs bērni, kuriem nepieciešams finansiāls atbalsts un viņiem esmu vajadzīga es. Vienmēr ar šo biju tikusi galā!
Viss mainījās, kad sākās “baltā ķīmija”
Viss mainījās, kad sākās tā saucamā “baltā ķīmija”. To man nozīmēja katru nedēļu – 12 nedēļas pēc kārtas, jo asins analīzes bija sliktas. Leikocītu potes, kas uzlabo asins rādītājus, vienmēr rezultējās ar sāpēm muskuļos un mugurkaulā. Ārste mani pasaudzēja no tām. Tāpēc nozīmēja iknedēļas ķīmijterapijas kursu. Vienu rītu pamodos un sapratu, ka vairs nejūtu katrā kājā divus pirkstus. Tie it kā būtu no kartona, bet kustējās…
Muskuļu spazmu dēļ nereti bija grūti izkāpt no TV auto, mugurkaulā šāva kā zibens, tas aizsita elpu. Es saviem operatoriem, šoferiem esmu teikusi, ka tālāk vairs nevaru aiziet, ka ir slikti, jāpārtauc filmēšana… Viņi mani atbalstīja, veda mājās… un es pēc tam pārdzīvoju, jo zināju, ka es nevaru nopelnīt tik, cik manai ģimenei ir nepieciešams. Es nevarēju strādāt ar pilnu atdevi.
Citā dienā televīzijā, montējot sižetus, pēkšņi rokā sāka sarauties vēna. Roku vairs nebija iespējams iztaisnot. Vēna bija sadegusi no ķīmijterapijas. Vēl joprojām kreisajā rokā man ir dziļa, gara rēta no tā. Paldies Stradiņu fizioterapeitēm, kuras man saglāba roku. Tagad sekas vairs nav jūtamas, nesāp, bet vizuāli sadegusī vēna ir redzama.
Slimības lapa neapmaksātu pat manus izdevumus par dzīvokļa īri. Tas grauza… Es zināju, ka esmu ļoti sliktā situācijā. Tajā pat laikā, tā mīlestība atbalsts, ko es sajutu, gan no 4.studijas vadības, kolēģiem, gan LA.LV cilvēkiem, galvenās redaktores Lindas Tuntes, man neļāva padoties!
Finansiālā bedre
Atceros, 2023. gada Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīju viena dzīvoklī, jo man nebija imunitātes vispār. Bija elpceļu vīruss, un es stāstīju kaķim, ja es nomiršu, lai nenes man neļķes. Stulbs joks, zinu. Es negribēju būt apgrūtinājums un manī dzīvoja tā pārliecība, ka es taču visu varu, lai arī nespēju īsti izlīst no gultas.
Sociālais dienests tādiem kā es palīdzēt nevarētu. Pirms diagnozes es strādāju divos darbos. Es patiešām jutos finansiāli stabila, bet pēkšņi es vairs nevarēju rakstīt, jo reiba galva, bija slikta dūša. Es vairs nespēju strādāt, kā līdz šim un brīdī, kad nomaksāju savus kredītmaksājumus, dzīvokļa īri es atskārtu, ka man vēl līdz algai ir vairāk nekā divas nedēļas un kontā ir 3 eiro, es sapratu, ka esmu savā zemākajā dzīves līmenī. Iekrājumu nebija. Protams, domāju, ko pārdot, iesaistījos TikTok tiešraidēs, jo tajās varēja nopelnīt – ēdienam. Līdz sapratu, ka man nav tik daudz spēka… ir jāatzīst sakāve un jālūdz cilvēku palīdzība.
Vairāki cilvēki brīdī, kad es saslimu, man bija piedāvājuši finansiālu atbalstu… Es, protams, atteicos, jo es taču visu varu pati! Vēl šodien atceros ar kādu kauna sajūtu es rakstīju postu Facebookā un norādīju savu konta numuru atbalstam. Nē, es nelūdzu ziedot. Es lūdzu atbalstu. Un man cilvēki palīdzēja. Man bija kauns, bet tajā pašā laikā sapratu, ka es grimstu. Man bija jāatzīst, ka es vairs nevaru pati uzturēt savu ģimeni.
Es no sirds esmu pateicīga katram, kurš bija kopā ar mani smagākajā dzīves periodā! Tiešām, no sirds! PALDIES! Pagājusī vasara bija pirmā manā darba karjerā, kad varēju neuztraukties par finansēm. Pēc operācijas, kas mani bija 21.jūnijā, es varēju pilnvērtīgi atgūties. Veltīt laiku savai veselībai. Man nebija jāuztraucas par maksājumiem, par to, kā bērnus sagatavošu skolai.
Īpašs paldies dr. Sarmītei Villerei, kura man atveda riekstus un sēklas no Lietuvas, jo tās bija ļoti vērtīgas manā atgūšanās procesā. Paldies ikvienam, kurš rakstīja labus vārdus, neļāva padoties… Tā es esmu tikusi līdz šodienai, kad varu uzrakstīt garu rakstu un man nereibst galva. Patlaban izeju mērķterapijas kursu, tas ilgs gadu. Dzeru zāles, kuras apmaksā valsts un gatavojos olnīcu izņemšanas operācijai, kas man būs 29.novembrī. Par to es neuztraucos, jo ārstējos “Dieva ausī” – Stradiņos.
Diemžēl neesmu vienīgā
Es zinu, ka Latvijā ir daudz cilvēku ar līdzīgu stāstu, kā man. Viņi ir onkoloģijas pacienti, kuri ārstēšanās procesā nonāk finanšu trūkumā. Tikko, pirms pāris nedēļām, sarunā ar onkodraudzeni uzzināju, ka viņiem mājās nav ko ēst, nav finanšu, lai iegādātos zāles… Es zinu, kā tas ir
, tāpēc ļoti priecājos, ka tagad esmu biedrībā “Palīdzēsim viens otram”. Zāles, ēdiens, viss nepieciešamais tika sagādāts stundas laikā! Vēl vairāk – lai palīdzētu onkoloģijas pacientiem, kuriem ārstēšanās procesā nav tik lielu ienākumu, lai varētu samaksāt dzīvokli, elementārās vajadzības, specializētos testus, kas nosaka, kādas zāles palīdzētu konkrētam audzēja veidam, mēs ar biedrību “Palīdzēsim viens otram” pirmo reizi organizējam labdarības pasākumu “Cerība uz rītdienu”, lai atbalstītu finansiālās grūtībās nonākušus onkoloģijas pacientus.
Es esmu ļoti priecīga par to, ka pasākumā piedalīsies ne tikai profesors Arvīds Irmejs ar lekciju par novitātēm krūts vēža ārstēšanā, bet arī Nils Sakss Konstantinovs ar lekciju “Kā izaudzināt laimīgu bērnu?” Pasākumā ar iedvesmojošām lekcijām piedalīsies Aina Poiša, Ieva Brante, Olga Šarigina, Indra Salceviča, Jānis Bukums un Armands Simsons. Būs radošās meistarklases un labdarības koncertā – Justs, Miks Dukurs, Marta Grigale, Katrīna Dimanta. Būs Valsts asinsdonoru centra specializētais transports, kurā ik viens gaidīts ziedot asinis. Būs dāvanas un pozitīvām emocijām piesātināta gaisotne.
Mēs Jūs ļoti gaidīsim jau rīt 16.novembrī labdarības pasākumā “Cerība uz rītdienu”! Rīgā, “H2o 6” Aisteres zālē! Labestības biļetes, kas būs kā ziedojums finansiālās grūtībās nonākušiem onkoloģijas pacientiem, iegādājamas “Biļešu servisa” kasēs.
Piebildīšu, ka, iegādājoties biļeti, 8 izglītojošas un iedvesmojošas lekcijas, meistarklases, foto stūrītis – itin viss jums būs bez maksas, bet ziedojums, nopērkot biļeti, būs ļoti vērtīgs atbalsts kādam onkoloģijas pacientam!
Es jūs ļoti gaidīšu!
