Metu, kā sanāk 0
Agnis stāsta par pareizu mešanas tehniku, vēzēšanu, inerci, pirkstu turēšanu. Cenšos ņemt vērā ieteikumus, bet metiens tāpat sanāk šķībs. Šķīvīti jācenšas mest horizontālā plaknē, citādi tas, lidojot pārāk augstu, nekur tālu netiek. Instruktors mierina – gan būs labi, un laukumā viss izdosies. Galvenais esot netrāpīt otram pa galvu.
Vislabāk man padodas akmens metiena paņēmiens, kuru izmantoju arī spēles gaitā: šķīvīti saņemu pirkstos un metu, cik tālu var, līdzīgi kā akmeni. Ne vienmēr tas ir vispiemērotākais, bet labi der, ja jātiek cauri kokiem. Kad šķīvītis piezemējas, virs tā groza virzienā jānovieto marķieris, lai zinātu, kur jāstāv nākamā metiena laikā, un lai viss būtu godīgi.
Pēc iesildīšanās gatavojamies pa īstam sākt spēli. Mums iedod dzeltenu lapiņu, uz kuras jāuzraksta dalībnieku vārdi. Izrādās, pirmais, kurš ierakstīts, arī sāk. Tā esmu es. Ievelku elpu, iegriežos straujā virpulī un metu šķīvi, cik tālu vien varu (arī daudzmaz vajadzīgajā virzienā). Sanāk labi, un kaunu aiztaupu nākamajiem metieniem, jo daži no tiem ir pavisam greizi, šķīvītis atsitas pret koku un izlido ārpus laukuma. Savukārt cits metiens izdodas tik precīzs kā disku golfa lietpratējam.
Par pareizu tehniku aizmirstu un metu, kā varu, un tā pat šķiet aizraujošāk. Sanākam kopā, lai ierakstītu rezultātus pēc pirmā groza. Es neiegaumēju, ar cik metieniem šķīvīti ielidinu mērķī, bet Agnis visas spēles gaitā to atceras par mums visiem trim. Līdz ar to šmaukties nav iespējams.
Mierīgs azarts
Katrā sākuma izmetiena punktā uz staba norādīta informācija par grozu, auta līniju un citām niansēm. Visā pasaulē ir noteikts standarts gan laukumu izmēriem, gan šķīvīšiem, gan groziem. Uz dažiem groziem atzīmēti vārdi un datumi. Izrādās, šie dalībnieki trāpījuši mērķī ar pirmo metienu. Nevaru iedomāties, kā tas iespējams – varbūt tikai veiksmes faktors? Kādām gan iemaņām jābūt, lai trāpītu gandrīz ar aci nesaskatāmā grozā, metot neliela izmēra šķīvīti?!
Agnis stāsta, ka lidojošie objekti mežā mēdz pazust, un tad jādodas tos meklēt. Lai ziemā šķīvji nenogrimtu kupenās, tiem piesien krāsainas lentes.
Mierīgā garā izvirpuļojam cauri spēlei. Deviņi grozi šķiet pietiekami daudz, un pirms beigām jau zūd koncentrēšanās spējas. Esam guvuši priekšstatu, ka trāpīt mērķī nav nemaz tik vienkārši, bet arī neiespējami tas nav. Jāpiebilst, ka man kopsummā ir visvairāk metienu, līdz ar to zaudēju abiem puišiem. Konkurence ir gana sīva: viens – bijušais basketbolists, otrs – ufogolfa instruktors. Finišā jūtos pat mazliet aizelsusies, izdzeru kārtīgu ūdens krūzi, savukārt gūtās pozitīvās emocijas rada vēlmi atgriezties un pamēģināt vēl kādu reizi.
Apkopojot piedzīvoto, varu apstiprināt, ka disku golfs ir lieliska nodarbe svaigā gaisā, lai izvēdinātu prātu. Noteikti derēs mierīgu un vienlaikus azartisku aktivitāšu cienītājiem. Spēles laikā iespējams kaut ko uzzināt arī par sevi un attīstīt dažādas prasmes – precizitāti, koncentrēšanos, uzmanību, atmiņu, sadarbību.
