“Ir taču gandarījums, ja šķīvītis lido, kurp gribi!” Ufogolfs, kas iekustina visu ķermeni 0
UFO angļu valodā ir saīsinājums no unknown flying object – nezināms lidojošs objekts, un jāatzīst, ka ufogolfs jeb disku golfs man līdz šim patiesi bija nezināms un nedzirdēts. Jā, dažkārt pat nenojaušam, kādas aizraujošas nodarbes pieejamas tepat blakus, šajā gadījumā – Mežaparkā.
No elementārā uz neiespējamo
Lai spēle būtu interesantāka un rastos arī sacensības gars, līdzi aicinu savu draugu Ivaru. Svelmainajā dienā, ejot pa Mežaparka veloceliņu, pavisam drīz esam klāt ufogolfa mītnē. Priecājos, ka mežs būs lieliska vieta, kur paslēpties no karstuma. Nelielajā koka namiņā mūs sagaida disku golfa instruktors Agnis. Ufogolfs ir viņa radīts zīmols, kuru sabiedrība pieņēmusi atzinīgi.
Pirms dodamies mežā un sākam spēli, notiek īsa instruktāža. Mums izsniedz sarkanas plecu somas, kurās atrodas trīs nobružāti šķīvīši un tā sauktais marķieris jeb pavisam neliels oranžs šķīvītis, kura funkcijas noskaidrojam vēlāk. Uz lidojošajiem objektiem manā-mi uzraksti – tuviem, vidēji tāliem un tāliem metieniem.
Kā jāspēlē
Spēles gaitā nākas izmantot visus trīs šķīvjus, jo attālums no groza mēdz būt dažāds.
Spēles princips līdzinās golfam – ar iespējami mazāku metienu skaitu jācenšas trāpīt grozā. Standarts ir vai nu deviņi, vai 18 grozi (Mežaparkā ir deviņi). Katrs metiens jāturpina no vietas, kur šķīvītis piezemējies. Par katru metienu ārpus laukuma spēlētājs saņem soda punktu.
Uzvar tas, kurš kopsummā trāpa visos grozos ar mazāko metienu skaitu.
Lieki nekavējamies un sākam iesildīties – paņemam biezāko šķīvi un metam… uz groza pusi, protams. Vismaz tā paredzēts. Virspusē grozam karājas ķēdes, kas darbojas kā bremzes, lai vieglāk trāpīt. Pirmais mēģinājums, un šķīvītis iekšā! Eh, nekā grūta jau nav, nodomāju. Tomēr, atkāpjoties mazliet tālāk, grozā trāpīt vairs neizdodas un, šķiet, tas ir neiespējami. Desmit metru no groza vēl iekļaujas tuvā metiena kategorijā, bet man tas ir par tālu. Prātoju, kāds būs vistālākais metiens…
