“Pirmsskolas vecuma bērnam nekas nav jāmāca, viņam viss dots no augšas.” Saruna ar Andersena balvas nominantu Alekseju Naumovu 3
Vita Krauja, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome (LBJLP) prestižajai Hansa Kristiana Andersena balvai – augstākajam starptautiskajam novērtējumam, kas katru otro gadu tiek piešķirts autoriem un ilustratoriem par ieguldījumu bērnu un jauniešu grāmatniecībā, – nominējusi Alekseju Naumovu.
Šoreiz apbalvojumam, ko dēvē arī par Nobela balvu bērnu literatūrā, izvirzīti 62 autori no 33 valstīm.
Tradicionāli balvu pasniedz Hansa Kristiana Andersena dzimšanas dienā 2. aprīlī, starptautiskajā bērnu mākslas grāmatu tirgus laikā Boloņā. Kārtējās balvas liktenis izšķirsies 2022. gadā. Hansa Kristiana Andersena balvu rakstniekiem pirmo reizi pasniedza 1956. gadā, māksliniekiem – 1966. Vēl 1973. gadā no toreizējās Padomju savienības par “Krāsainajām pasakām” balvai tika izvirzīts dzejnieks Imants Ziedonis un māksliniece Ilona Ceipe.
Pēcāk Latvija virzījusi balvai divas reizes mākslinieci Anitu Paegli, kā arī Reini Pētersonu, Gundegu Muzikanti un Gitu Treici. Līdz šim vēl neviens no Latvijas balvu nav saņēmis.
Parasti LBJLP pretendentus izraugās no Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas laureātu vidus. Vairākkārt tai nominētais gleznotājs, ilggadējais Mākslas akadēmijas rektors profesors Aleksejs Naumovs balvu ieguva 2011. gadā, kad izdotas bija vien trīs grāmatas ar viņa ilustrācijām, bet pēdējo gadu laikā klajā nākušas arvien jaunas grāmatas, kuru ilustrācijas vienmēr pārsteidz ar vitālu krāsu spēku, tēlu spilgtumu, dziļu personisku pieredzi un jūtīgumu.
Aleksejs Naumovs ir saņēmis speciālbalvu konkursā “Gada balva grāmatniecībā 2007” par augstvērtīgu glezniecības izmantojumu bērnu literatūrā Māra Runguļa grāmatā “Pasaka par Tebras bebru”. Par ilustrācijām divām Māras Cielēnas grāmatām – “Pasakas par diviem” (2006) un Jāņa Baltvilka balvu atnesušo “Princese Aurēlija un kokspoki” (2011) mākslinieks iekļauts pasaules ilustratoru goda sarakstā “IBBY Honour List”.
Aleksejs Naumovs bijis Francijas valdības stipendiāts, studējot glezniecību Parīzē. Viņš ir aktīvs Latvijas kultūras darbinieks, daudzu žūriju loceklis, bijis Latvijas Republikas Kultūras vēstnieks Francijā un viesprofesors vairākās Eiropas mākslas augstskolās.
Bijis iniciators, vadītājs, apmaiņas programmu un izstāžu kurators dažādos sadarbības projektos mākslā Itālijā, Sicīlijā, Francijā, Japānā, Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Spānijā, Grieķijā, Krievijā, ASV un citviet.
Ikviena Alekseja Naumova ilustrācija ir kā glezna, tās visas top lielā formātā.
Jau gandrīz trīsdesmit gadus regulāri darbojaties grāmatu mākslā. Kas jūs tajā saista?
A. Naumovs: Ievilināja mana dzīvesbiedre māksliniece Anita Paegle, kura strādā skaisti, labi, bet ne tik ātri, kā teic viņa pati. Bērnu grāmatu ilustrācijā mani saista pats process, kaut arī gleznot ir pat vieglāk. Bet grāmatā savus nosacījumus diktē teksts, formāts, arī izdevniecība.
Rakstnieks vai dzejnieks, mākslinieks un izdevniecība – ja visi trīs komponenti veiksmīgi sakrīt, tad ir labi. Man laimējies ar rakstniekiem un dzejniekiem, kas man vienmēr devuši pilnīgu brīvību.
Izlasot grāmatu, manī it kā intuitīvi rodas tēli, un bieži vien pirmā emocija ir tā patiesākā. Strādāju ar akrilu uz franču akvareļa papīra, lielos formātos, kurus samazinot ilustrācija iegūst vēl vairāk detaļu. Veidojot ilustrācijas Ineses Zanderes grāmatai “Kaķa brīvdienas”, vasarās strādāju Ugālē, mūsu ģimenes atpūtas mājā. Ilustrāciju formāts kļuva arvien lielāks, nācās lapas līmēt klāt, līdz beidzās lielais viesistabas galds.
Nevar nepamanīt, ka no vienas grāmatas uz otru ceļo viens un tas pats kaķis pelēki baltām svītrām – Ineses Zanderes grāmatā “Kaķis brīvdienās” viņš izlaidies šūpuļtīklā, Jura Zvirgzdiņa grāmatā “Ahoi! Plūdi Daugavā” stiepj zivi, lielāku par pašu. Vai esat šo dzīvnieku nolūkojis tuvākā apkārtnē?
Varbūt man patīk strīpas, to forma, bet, iespējams, līdzīgs kaķis man bija bērnībā. Tagad mums ar sievu mājās ir balts kaķis, britu īsspalvainais – pūkains, mīlīgs, ar labu raksturu.
Kā ilustrācijā Viļa Plūdoņa grāmatai “Circenis, nodevējs”?
Vispār jā (iesmejas). Veidot ilustrācijas šai grāmatai bija ļoti interesanti, jo ir ļoti sarežģīti ilustrēt nodevēju un uzzīmēt circeni, jo viņš nav ne smuks, ne izskatīgs, bet, jā, gana viltīgs. Piemāna peles, ka saimnieks, kaķis, kurš patiesībā paslēpies zem galda, aizbraucis uz Rīgu pārdot peļu ādiņas, un nu varēs dancot uz nebēdu.
Caur mežu lidojoši vilki, saslimuši mūzikas instrumenti – ar jūsu ilustrācijām bērni mācās atšķirt labo no sliktā, veidot izpratni par skaisto un neglīto. Vai šī atbildība par pasaules uztveres veidošanu bērniem jums savā ziņā nesaista rokas?
Vienmēr esmu vēlējies, lai gleznām un arī ilustrācijām būtu pozitīvs vēstījums. Lai labais ir spēcīgāks un uzvar. Bet tam jau var veltīt visu mūžu. Plūdonim kaķis – capcarap – izlien no galda apakšas un peles apēd, bet man grāmatā pa vidu uzzīmēta pūralāde, no kuras circenis aizsprūk uz vienu, bet peles uz otru pusi un kaķis paliek bešā.
Citā grāmatā, kad pūci patrieca no operas, kur viņa bēniņos, tur augšā, vienmēr svinēja savu dzimšanas dienu, padzītais putns saaicināja savus draugus lejā, skvērā pie strūklakas. Jo arī tur taču ir skaisti, varbūt pat labāk, turklāt no lejas var redzēt zilo tramvaju. Galu galā izeju var atrast katrā situācijā. Starp citu, paša Hansa Kristiana Andersena pasakām ne vienmēr ir laimīgas beigas.
Kā tik ilgus gadus spējāt apvienot Mākslas akadēmijas rektora darbu ar glezniecību?
Tu nemaz nevari būt mākslas profesors un rektors, ja pats radoši nestrādā. Man bijuši ļoti labi skolotāji, gan Eduards Kalniņš, gan Indulis Zariņš, kurš vienmēr uzsvēra prasmi organizēt savu laiku. Cilvēks spēj paveikt daudz vairāk, nekā viņš iedomājas. Es arī saviem glezniecības studentiem Mākslas akadēmijā mācu – ja esi pievērsies glezniecībai nopietni, apzinies, ka tā būs tavs dzīvesveids.
Vai arī glezniecību var mācīt attālināti?
Izrādās, ka var. Kaut gan, protams, sarežģīti. Zūmā dodam uzdevumus, students mājās glezno, darbu nofotografē, elektroniski aizsūta pasniedzējam, tad to tiešsaistē izvērtējam. Bet, ja godīgi, mēs, protams, gaidām tikšanos klātienē. Šis laiks ir sarežģīts arī tiem māksliniekiem, kuri nestrādā algotu darbu, bet līdz šim nodevušies tikai savai daiļradei.
Pasaulē, protams, notiek gleznu izsoles, bet tas ir lielais bizness. Mūsu māksliniekiem ir finansiāli un arī psiholoģiski grūti laikā, kad slēgti muzeji, izstāžu zāles un galerijas, kur arī pārdeva gleznas. Tas spiež uz smadzenēm un apziņu, jo arī kefīru un maizi mājās vajag. Savukārt atbalsta mehānismi ne visiem ir vienkārši pieejami.
Bet atgriezīsimies pie bērnu grāmatu ilustrācijām. Kādas ir tendences pasaulē šajā mākslā, un vai pazīstat arī konkurentus par Hansa Kristiana Andersena balvu?
Ar vienu otru no kaimiņvalstīm esmu ticies. Pērn biju Bratislavas ilustrāciju biennāles “Zelta ābols” žūrijas priekšsēdētājs. No Krievijas bija mākslinieks Igors Oļeņņikovs, kas saņēma Hansa Kristiana Andersena prēmiju 2020. gadā.
Zināju, kā viņš ilustrē, bet man bija ļoti liels prieks redzēt šo mākslinieku vaigā, sadraudzējāmies, vēlāk viņš man sūtīja arī grāmatas pieredzes apmaiņai.
Konkurss Bratislavā uzskatāms par pēdējo pakāpienu pirms Boloņas, tajā iesaistījās mākslinieki no Ķīnas, arī Āfrikas. Starp citu, vienu no pieciem “zelta āboliem” pērn pirmo reizi dabūja Latvijas ilustrators Jānis Blanks, kas pie manis mācījies glezniecību.
Viņš ļoti labi strādā ilustrācijā un pārvalda poligrāfijas tehniku. Runājot par tendencēm, jāteic, ka bērnu grāmatu ilustrācijā valda liela dažādība. Ne visas grāmatas ir krāsainas, ir arī vienkrāsainas, arī melnbaltas, uz animāciju vērstas, fotoreālisma manierē veidotas, ar plakanākiem vai telpiskākiem zīmējumiem.
Mani personiski saista krāsu attiecības un to salikums, tēli, kuri asociējas ar cilvēku īpašībām. Cilvēciskas īpašības saplūst ar dzīvnieku un putnu tēliem, un ne vienmēr var izskaidrot, kāpēc vilkam ir mētelis, bet kaķim – šalle.
Šīs detaļas palīdz tēlu atdzīvināt, bet notvert tēlu nav tik vienkārši, ir diezgan ilgi jāmeklē. Man izveidojies paradums uzmanīgi vērties pasaulē, un bieži vien to, ko meklēju, arī atrodu. Veidojot ilustrācijas grāmatai, tu visu šo laiku it kā dzīvo grāmatas varoņu dzīvi.
Šobrīd veikalu plauktos ir milzum daudz visdažādāko albumu, kuros bērni var krāsot paši. Ko jūs ieteiktu vecākiem, kuri stāv mazajam blakus?
Pirmsskolas vecuma bērnam nekas nav jāmāca, viņam viss dots no augšas, tikai pieaugušajam jāpalīdz tam izpausties, nevajag traucēt un nevajag mācīt.
Kad viens galerists 20. gadsimta katalāņu abstrakcionistam Žuanam Miro teica – mana mazā meita labāk par tevi māk vilkt aplīšus un izkrāsot, mākslinieks atbildējis – es tev pilnīgi piekrītu, jo tavai meitai viss nāk no Dieva, bet es vēl tikai mēģinu tam tuvināties.
Ja gribat bērnam kaut ko pamācīt, ņemiet savu balto papīra lapu un nolieciet blakus, bet nekādā gadījumā neko nevajag labot bērna zīmējumā. Jo tā ir viņa unikālā pasaule.
Patlaban esat iesaistījies jaunā projektā kopā ar leģendāro Latvijas animācijas režisori Rozi Stiebru. Tā būs filma “Sirds likums”, kurā stāstīts par kādu karaļvalsti, kurā nevienam nebija sirds.
Filma top pēc Jāņa Ezeriņa pasakas par sirds likumu. Stāsts ir par karalisti, kur cilvēkiem nebija sirds, līdz princesei to kāds uzdāvināja. Tad karalis izdeva likumu, ka visiem sirdis ir jānopērk. Un sākās – pirkšana, pārdošana, zēla piedāvājums un pieprasījums. Kaut kas tik ļoti mūsdienīgs, vai ne?
Starp citu, vēlāk izrādījās, ka cilvēkiem tomēr bija sirdis, tikai viņi to nezināja. Roze Stiebra jau sen vēlējusies atklāt ekrānā šo Jāņa Ezeriņa darbu, taču padomju laikā viņai to neļāva, jo kā var būt, ka labākā sirds ir ārzemēs, kā bija lasāms šajā pasakā?
Strādājot pie topošās filmas, pārlasīju arī nule iznākušo Andra Akmentiņa grāmatu par Jāni Ezeriņu, Latvijas brīvvalsts laika mākslinieku ar trauksmainu un bohēmisku dzīvi.
Ezeriņa darbā ir ļoti skaisti dabas apraksti, un manā ziņā nu filmā radīt pils atmosfēru, karaļa un citus tēlus. Jā, tur atkal būs strīpains kaķis, princeses padomdevējs, apsargi – vilki mēteļos. Daudzi zvēri it kā pārvēršas par cilvēkiem, bet varēs tikai iztēloties, vai viņi kļūs līdz galam par cilvēkiem vai ne.
Ezeriņa pasaku par sirds likumu esmu izlasījis vai desmit reižu, un tagad tā virtuve ir tāda – Roze Stiebra stāsta, kas viņas redzējumā uz ekrāna notiks, un es zīmēju.
Piecās stundās var uzzīmēt divas minūtes ekrāna laika. Šī filma ir nopietns darbs un droši vien prasīs apmēram divus gadus. Mana darba process cieši saistās ar ilustrāciju, bet ir pilnīgi kaut kas cits, jo filmā ir kustība.
Animatori sāks manis zīmētos tēlus atdzīvināt. Man ir prieks, ka bērnu grāmatu ilustrācija devusi iespēju strādāt animācijā, kur esmu zaļš iesācējs. Roze Stiebra teic – tev nekādā gadījumā nevajag izdabāt, ko es arī nekad neesmu darījis, esi tu pats.
Interesanti, ka, savulaik beidzot rozīšus, gandrīz vai aizgāju uz operatoriem GIKĀ (Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūts Maskavā. – Red.), bet dzīve iegrozījās citādi.
Vēl šobrīd veidoju ilustrācijas Ineses Zanderes dzeju krājumam “Izdomā sev auto”, kurā ir stāsts par dabu, bet tēma kopumā visnotaļ sarežģīta. Un vēl – divu pastmarku sēriju par ūdenstorņiem papildināšu ar trešo, ar Čiekurkalna ūdenstorni.
Vai jums ir mīļākā vieta, kur gleznojat?
Tās uzrodas pašas no sevis. Ainavu gleznojot, mana darbnīca ir visa pasaule. Aizvadītajā vasarā, piemēram, kopā ar studentiem un cilvēkiem, kas ir vai arī nekad savā mūžā nebija turējuši rokā otu, gleznojām Gauju pie Siguldas.
Veidojot ilustrācijas grāmatai “Par Tebras bebru”, kurš gribēja peldēt tālu, tālu, es arī izstaigāju visas tās vietas, kur grāmatā ceļoja bebrs, vienīgi nezinu, pie kuras upes viņš apstājās, apjēdzot, ka mājās ir vislabāk.
Biju gan Kuldīgā, Kandavā, pie Ugāles, Usmā, jūrmalā pie Ventspils. Es arī nekad nedomāju, ka būšu Lielvārdē un gleznošu Daugavu, bet vasarā stāvēju vietā, kur savulaik teikā cīnījās Lāčplēsis ar Melno bruņinieku. Tā krauja tur tiešām augsta un ūdeņi tumši un padrūmi. Un es atkal varēju ļauties atspīdumiem, kas mani glezniecībā vienmēr vilinājuši.
Vasarā Jēkabpilī iecerēta izstāde “Pilsētas pie Daugavas”, kur būs redzamas arī manas gleznas par Rīgu, Jēkabpili un šī ar Daugavu pie Lielvārdes tapusī. Mani vispār mākslā un literatūrā ļoti saista divdesmitie un trīsdesmitie gadi, arī vēl agrāks laiks.
Tie, kas toreiz radīja mākslas darbus, laikam nevarēja zināt, ka viņu romāni, pasakas un noveles šķitīs tik aktuāli un mūsdienīgi šobrīd. Kā Ezeriņš, arī Pumpurs.
Kad veidoju ilustrācijas atkārtoti izdodamajam eposam “Lāčplēsis” un pārlasīju Pumpuru, man tas likās ļoti mūsdienīgs, arī pati situācija, kā Lāčplēsis un viņa tauta ļāvās dzīvei, nenovērtējot situāciju un briesmas, kas pie apvāršņa jau bija jaušamas.
Kāda ir sajūta tikt nominētam tā dēvētajai Nobela balvai bērnu literatūrā?
Konkurss milzīgs. Taču man liels prieks būt kopā ar kolēģiem mūsu skaistajā ilustrāciju pasaulē un gaidīt tikšanos Boloņā nākamgad.
