“Labprāt redzētu līdzīgu scenāriju, kāds tas ir Salacā un Ventā: ķeram taimiņus, bet sargājam lašus,” uzsver Ustups 0
Arvis Ančevskis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir dzirdēti gan labas prakses piemēri, gan ne pārāk. Tāpēc uz sarunu par licencētajiem ūdeņiem uzaicināju Valsts zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītāju Didzi Ustupu, lai runātu par un ap šo tēmu.
Latvijā šobrīd ir virs 50 licencētajiem ūdeņiem. Kuri ir tie ūdeņi, par kuriem var teikt, ka, jā, šie ir kā piemērs citiem?
D. Ustups: Jā, nu tā viennozīmīgi ir Alūksne. Šo droši var nosaukt par Latvijas mēroga veiksmes stāstu. Un tieši tāpēc, ka makšķerēšana ir tikai viena daļa no tā, kas viņiem ir izdevies.
Aizbraucot uz Alūksnes ezeru, tur atrasties ir vienkārši patīkami. Ir labiekārtots krasts, kur var kaut vai vienkārši pastaigāties, ir novietoti soliņi, iekārtotas vietas makšķerniekiem.
Alūksnes aģentūra ir ļoti aktīva un Zivju fondam iesniegusi vairākus projektus, sākot no resursu aizsardzības līdz zivju mazuļu pavairošanai.
Jo pārdotās licences ir tikai viena daļa no ienākumiem. Tas cipars nav ārkārtīgi liels – tie ir kādi 30–40 tūkstoši eiro, no kuriem 20% aiziet Zivju fondam, un tas, kas paliek aģentūrai, ir principā alga diviem cilvēkiem. Taču jāskatās ne tikai uz vienkāršiem cipariem, bet arī uz to, kādas ir licences: vai tā ir vienas dienas licence vai tomēr vairāku dienu.
Pašvaldība viennozīmīgi iegūst ar savu sakopto ūdenstilpi, ja tūrists vai makšķernieks atbrauc un paliek tur ilgāku laiku, ne tikai vienu dienu, jo tādējādi ieguvums ir gan pašvaldībai, gan visiem vietējiem uzņēmējiem.
Alūksnes ezerā ir lielas līdakas, un, pateicoties sociālajiem tīkliem, to zina teju katrs makšķernieks, un tas rada vēlmi uz turieni braukt un tikt pie savas trofejas.
Attiecīgi veidojas tāds kā sniega bumbas efekts. Alūksnes ezera apsaimniekotāji ir viennozīmīgi līderi, strādā pie sava tēla, un ne velti citi apsaimniekotāji brauc ciemos uz Alūksni skatīties, ko un kā var uzlabot savos ūdeņos.
Varbūt ir viedoklis, kāpēc mums ir tikai viens šāds izteikts līderis apsaimniekošanas ziņā, jo tomēr licencēto ūdeņu ir daudz.
Es teiktu, ka viss virzās uz labo pusi. Kaut vai paskatāmies uz upēm, piemēram, Salacu. Vēl pirms pāris gadiem tur bija milzīgs skandāls ar vietējo izpirktajām sezonas licencēm, bet, pateicoties jaunai kārtībai, šī problēma ir atrisināta.
Sanāca visas puses kopā, izrunāja lietas, un šobrīd es teiktu: pat ja nav ideāli, stipri labāk ir noteikti. Tāpat ir atrisināta problēma ar licenču atgūšanu no makšķerniekiem, jo tā zinātniekiem ir bijusi ļoti liela bēda.
Jā, šobrīd likumi šajā ziņā ir pamainīti un, neatgūstot aizpildītu licenci, vari iedzīvoties sodā un pie jaunas licences netikt.
Tieši tā, un tagad pāris gadus licencētā cope ir arī Gaujā. Šobrīd saņemam ļoti pretrunīgu informāciju – visu laiku tur varēja makšķerēt bez maksas, bet nevarēja zivis paturēt, ja runājam par lasi un taimiņu, savukārt tagad ielaistās zivis ir iespējams paturēt.
Bet, vai cena ir adekvāta vai nav, par to notiek diskusijas.
Pagājušajā nedēļā tieši runājām ar Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrību (GIAB) par to, ko iesaka mainīt zinātnieki, jo nākamajam gadam ir jāapstiprina jauns licencētās makšķerēšanas nolikums, un es labprāt redzētu līdzīgu scenāriju, kāds tas ir Salacā un Ventā: ķeram taimiņus, bet sargājam lašus.
Apsaimniekotājiem ir līdzīgs skatījums, tāpēc cerams, ka arī šeit kārtība strādās. Bet jāsaprot arī tas, ka apsaimniekotāji ir dažādi. Piemēram, Burtnieka gadījumā apsaimniekotājs ir pašvaldība, citur šī darbība tiek nodota biedrībām, aģentūrām, kam ir cita rocība un citi resursi strādāt un attīstīt kārtību.
Mani kā makšķernieku, esot pie ūdeņiem, nepamet sajūta, ka dažu ūdeņu licencēšana nozīmē kaut kādu pašvaldību vēlmi nopelnīt uz dabas rēķina. Piemēram, tā pati Gauja… Jā, es saprotu, ka droši vien licenču pildīšana ir svarīga jums kā zinātniekiem, bet vai nebūtu jābūt tā – ja ūdens ir licencēts, tur būtu jādomā par krastu sakopšanu, zivju pavairošanu un tamlīdzīgām lietām?
Ar Gauju ir mazliet sprukas, ja tā var teikt. Gaujā ir liela zivju atražošanas programma, kuras ietvaros tiek laisti iekšā laši un taimiņi par valsts līdzekļiem.
Un attiecīgi, ja ir vieta, kur par valsts līdzekļiem tiek pavairoti laši un taimiņi, tad Zivju fonds papildu finansējumu šim mērķim nedod, lai finansējums nepārklātos.
Tāpēc GIAB ir sasietas rokas un, lai papildus vairotu zivju resursus, viņi nevar pretendēt pēc finansējuma Zivju fondā. Bet tas, ko viņi var darīt un dara, ir sadarbībā ar pašvaldībām dzīvotņu (nārsta vietu) atjaunošana, kas tīri tehniski ir stipri sarežģītāk, bet tas tiek darīts, un ilgtermiņā tas atmaksāsies.
Tāpat tiek izvietotas norādes par to, kur var aizbraukt, kādā zonā atrodies utt., bet diemžēl vandalismu neviens nav atcēlis un daudzas norādes tiek nolauztas. Bet problēma jau tā, ka no licencēm nav iespējams iegūt tik daudz līdzekļu, lai varētu algot cilvēkus, kuri ir gatavi kaut ko darīt.
Alga ir viens, bet vēl nepieciešama tehnika, degviela utt. Tāpēc arī pašvaldības sadarbojas ar policiju, lai būtu kaut kāda kārtība.
Gauja ir ļoti gara, un nosargāt visu vienlaikus ir neiespējami. Jā, var iet Salacas ceļu un salikt daudz novērošanas kameru, varbūt pat šīs kameras padarīt publiskas, lai katrs interesents var skatīties un vērot, kas notiek uz ūdens.
Šis īstenībā būtu interesants risinājums. Makšķernieki paši attālināti varētu pieskatīt sev mīļos līkumus.
Gan Gaujas, gan Salacas apsaimniekotāji par to domā, lai jau tuvā nākotnē nārsta vietas būtu apskatāmas publiski. Šobrīd ļoti daudzi seko līdzi kamerām, kas ir jūras ērgļa ligzdā, kāpēc lai līdzīgi nebūtu zivju nārsta vietās?
Un papildus tam, ja kāds izdomās darīt nelikumības, to visi redzēs un kontrolei būs daudz vienkāršāk.
Šobrīd daudz kur Eiropā vispār ir tāda kārtība, līdzīga kā pie mums medniekiem, – ir klubi, kam ir savas teritorijas, un citur tikt ir grūti. Vai arī mūs sagaida visu ūdeņu licencēšana, kas nozīmētu to, ka, lai makšķerētu, papildus makšķerēšanas kartei vajadzēs iegādāties arī licenci par katru vietu?
Es domāju, ka šis ir vairāk filozofisks jautājums, šeit nebūs vienas pareizās atbildes. Gribētos tomēr tā, ka cilvēkam ir izvēle. Rocība un iespējas arī jāņem vērā.
Tāpat arī tas, ka vienam gribas vienkārši atpūsties ūdensmalā, uzcelt telti un pie viena ar bērniem noķert kādu zivtiņu.
Otram savukārt cope ir svarīgs hobijs, viņš uz to ir specializējies un pieiet tai lietai nopietni.
Tāpēc, manuprāt, ir jābūt izvēles iespējai – ir ezeri, kuros es varu brīvi atpūsties un pamakšķerēt, bet ir arī tādi, kur ir lielāka iespēja tikt pie lielāka loma un par to attiecīgi samaksāt drusciņ vairāk, tāpēc man šķiet, ka pasaulē nekas labāks par izvēles iespēju nav izdomāts. Tam visam ir gan plusi, gan mīnusi.
Licencētā makšķerēšanā mums paveras citas iespējas, piemēram, regulēt makšķernieku skaitu. Tā pati Salaca – kolīdz zivs pēc nārsta ir jau atkopusies, varam palielināt licenču skaitu un pielaist vairāk cilvēku klāt upei, zinot, ka zivs ir jau atkopusies un pēc noķeršanas varēs izdzīvot.
Naudas iekasēšana par licenci ir tikai viens no punktiem, bet zinātniski ar to mēs varam izdarīt daudz vairāk un tā, lai upei un zivju resursiem būtu labāk.
Piekrītu, manā skatījumā labi ir arī tas, ka ūdeņu apsaimniekotājs ir uz vietas un zina tā brīža stāvokli ūdenī. Respektīvi, ir opcija pārcelt sezonas sākumu vēlāk, ja, piemēram, nārsts ir iekavējies. Tā pati Alūksne ļoti veiksmīgi līdaku sezonu nesāk pirmajā maijā kā visur citur Latvijā, bet nedaudz vēlāk, zinot, ka bijusi gara ziema ar vēlu pavasari.
Jā, teorētiski arī bez ūdeņu apsaimniekošanas pašvaldībām ir opcija rakstīt iesniegumu, lai pamainītu sezonas sākumu datumus, bet, cik atceros, līdz šim neviens to nav darījis.
Papildus, cik zinu, viņi ievieš arī citus ierobežojumus, piemēram, velcēšanas liegums maijā, kas tādējādi pasargā zandartu nārsta ligzdas no izbakstīšanas.
Tieši tā, jo nārsta laiki mēdz stipri atšķirties, ja skatāmies Liepājas un Alūksnes griezumā.
Labi, palūkosimies uz Pierīgu. Šeit viennozīmīgi makšķernieku ir visvairāk. Kā tev šķiet, vai šos ūdeņus varētu piemeklēt licencēšana?
Tie ir plaši ūdeņi – Daugava, Ķīšezers, Jugla, Baltezeri. Kontroles ziņā, aktīvāk iesaistot pašvaldību policijas, droši vien būtu, ja ne labāk, tad vieglāk, bet pie tik lieliem ūdeņiem tas noteikti būtu ļoti liels izaicinājums.
Skaidrs, ka šeit, visticamākais, būtu runa par zandartu copi. Veicot arī pētījumus, nonācām pie secinājuma, ka vismaz trešā daļa no Pierīgā noķeramajiem zandartiem nārsto jūrā, un arī mūsu pašu zandarti mēdz paklejot līdz pat Pērnavas līcim, tā ka ar lomiem arī šeit var gadīties visādi, kā kuru gadu.
Jā, šis gads man ir pārsteigums, jo Ķīšezerā no jūras ienākušo zandartu praktiski nav. Citus gadus vakarā varēja tikt pie piektā mēra zandartiem, bet šogad viens vai divi jau ir daudz. Un, spriežot pēc zandarta uzbūves, esmu drošs, ka tie ir vietējie. Kas tam var būt par iemeslu?
Jauns un ļauns iemesls var būt roņi, jo to kļūst arvien vairāk, un šie novērojumi ir jau starptautiski. Roņi mierīgi var nostāties pretī zandartu baram un neļaut viņiem ienākt ūdeņos, kā tas viņiem ir bijis ierasts.
Varbūt arī migrāciju ir pamainījuši neierasti vēji vai straumes. Katrā ziņā zinātniekiem patīk runāt par tendencēm, un tendence ir vismaz trīs gadi. Ja viens gads ir ļoti labs vai ļoti slikts, tas vēl neko nenozīmē, tā dabā mēdz gadīties.
Un zinātnieki pilnīgi visu izskaidrot arī nevar, ja mācētu, tad to ātri atkostu gan makšķernieks, gan zvejnieks un drīz vien attaptos pie tukšiem ūdeņiem.
Tagad makšķerniekam ir ļoti liels palīgs – tehnoloģijas, kas ir spērušas iespaidīgus soļus, lai izprastu zivs uzvedību. Kur tas mūs aizvedīs, to rādīs laiks.
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu
