Lībija grimst haosā: cīņa par naftas naudas sadali sašķeļ valsti 0
Lībiju kopš ilggadējā diktatora Muamara Kadafi gāšanas 2011. gadā ir pārņēmis haoss. Pēc OPEC datiem, Lībija pērn eksportēja naftu 17 miljardu dolāru vērtībā, un cīņa par šīs naudas sadali ir sašķēlusi vietējos politiskos un militāros grupējumus un uzjunda sāncensību starp to atbalstītājiem ārzemēs.
Uz varu šajā Ziemeļāfrikas valstī pretendē divas konkurējošas valdības, kurām katrai ir savi atbalstītāji ārzemēs.
ANO atzītā valdība premjera Fajeza al Saradža vadībā atrodas galvaspilsētā Tripolē, bet valsts austrumu pilsētā Tobrukā izveidota konkurējoša administrācija, kura lielā mērā nonākusi ģenerāļa Halifas Haftara rokās. Haftars ir piedalījies nozīmīgākajos notikumos Lībijā pēdējā pusgadsimta laikā. Viņš bija starp tiem virsniekiem, kuri 1969. gadā apvērsumā palīdzēja Kadafi nākt pie varas, bet 2011. gadā bija nemiernieku spēkos, kas ilggadējo diktatoru gāza.
Abas konkurējošās valdības ir izveidojušas savas centrālās bankas un nostiprinājušas kontroli pār naftas laukiem. Konflikta izcelšanās veicinājusi cilvēku kontrabandistu darbību un padarījusi Lībiju par nelegālās migrācijas placdarmu uz Eiropu. Jukas Lībijā arī deva iespēju džihādistu grupējumam “Islāma valsts” uz laiku sagrābt vairākas teritorijas. Kārtējais konflikta saasinājums pienāca aprīlī, kad Haftara vadītā Lībijas Nacionālā armija sāka uzbrukumu Tripolei. Cerības uz drīzu tās ieņemšanu nepiepildījās, un kaujas joprojām turpinās.
Katrai no karojošajām pusēm ir savi atbalstītāji gan Eiropā, gan Tuvajos Austrumos.
Starptautiski atzīto valdību atbalsta Katara un Turcija, bet Haftaram priekšroku dod Ēģipte, Saūda Arābija un Apvienotie Arābu Emirāti. Arī vairākas Eiropas valstis aktīvi pieslējušās kādai no karojošajām pusēm. Itālija ir devusi priekšroku valdībai Tripolē, acīmredzami to uzskatot par noderīgāku palīgu centienos mazināt migrācijas plūsmas uz Eiropu.
Francija likusi akcentu uz terorisma apkarošanu, un tajā par labāku palīgu atzinusi Haftaru. No kara iznākuma ir atkarīgs, kuri starptautiskie spēlētāji iegūs izdevīgus līgumus gaidāmajos valsts atjaunošanas darbos, kā arī piekļuvi naftas laukiem un ostām. Sākotnēji situācija bija labvēlīga Itālijai, kuras firmai “Eni” bija plaša piekļuve naftas laukiem Lībijas dienvidos. Pēc tam kad šīs naftas atradnes sagrāba Haftars, Francijas naftas kompānija “Total” ir kļuvusi par lielāko iespējamo labuma guvēju.
Ja saglabāsies “status quo”, kad starptautiski atzītā valdība kontrolē Tripoli un tās apkārtni, bet Haftara armija – valsts austrumus un dienvidus, tas visvairāk nāks par labu tieši Krievijai un Ķīnai, kuras mēģinājušas sadarboties ar abām nometnēm, secina “Foreign Policy”.
Krievija ir bloķējusi ANO rezolūciju, kas pieprasa pārtraukt Haftara uzbrukumu Tripolei, tomēr uzturējusi aktīvas attiecības arī ar ANO atzīto valdību.
Krievija ir drukājusi dinārus Haftara kontrolētajai Lībijas centrālajai bankai, tomēr tas nav traucējis Krievijas naftas kompānijai “Rosneft” 2016. gadā parakstīt līgumu par naftas iepirkšanu no Lībijas Nacionālās naftas korporācijas, kas ir Tripoles valdības pārziņā.
Pirms Kadafi režīma krišanas 2011. gadā Krievijai ar to bija noslēgti līgumi par bruņojuma piegādi četru miljardu dolāru vērtībā, tādēļ embargo atcelšana Maskavai būtu ļoti ienesīga. Krieviju interesē arī infrastruktūras projekti Lībijā, lai stiprinātu Krievijas ekonomisko un ģeopolitisko ietekmi Vidusjūras reģionā. Medijos vairākkārt ir parādījusies informācija par Krievijas karavīru un algotņu klātbūtni Haftara kontrolētajās teritorijās. Pats Haftars, kurš savulaik izglītojies Padomju Savienības militārajās akadēmijās, pēdējos gados vairākkārt ir apmeklējis Krieviju, kur ticies ar augsta ranga amatpersonām.
