Līvu sapņu nams 1
Jau 1923. gadā Līvu savienības pilnsapulcē tika spriests, ka nepieciešama vieta, kur lībieši varētu pulcēties vienkopus. Tolaik savā pasē ierakstu “līvs” lepni nesa ap 1200 Latvijas iedzīvotāju, nu palikuši vien kādi divarpus simti, kas sabrauc uz Lībiešu svētkiem ik gadu augusta pirmajā sestdienā un vien retais zina lībiešu valodu. Zīmīgi, ka 1938. gada 3. oktobrī, svinīgi ieliekot pamatakmeni tautas namam, tika saņemtas arī vairākas telegrammas no ārzemēm, jo celtniecībai bija ziedojuši gan igauņi un somi, gan ungāri, tostarp bija Oskara Loritsa vēlējums: “Lai Dievs dotu, ka Līvu tautas nams nebūtu līvu tautas kaps, bet šūpulis.” Šis igauņu students kopā ar somu profesoru Lauri Ketunenu bija biežs viesis piekrastes ciemos, jo strādāja pie lībiešu valodas vārdnīcas sagatavošanas un ļoti labi pārzināja vietējos apstākļus.
No Pētera Stefenberga nopirktajā zemes gabalā sākās rosīga būvniecība, un jau gadu vēlāk 6. augustā tautas nams tika atklāts. Starp citu, latviešu arhitekta Visvalža Paegles izgatavotais projekts bija pārāk grandiozs un nepraktisks, tādēļ somu arhitektam Erki Hutunenam tika pasūtīts jauns projekts, bet Paegle sastādīja celtniecības tāmi, rūpējās par projekta apstiprināšanu un sekoja celtniecības gaitai.
Pašlaik Līvu tautas namu apsaimnieko Līvu savienība. Tās vadītāja Ieva Ernštreite pastāstīja, ka mazirbieši Edgars un Veronika Milleri gādā, lai ceļotāji namu varētu apskatīt ne tikai no ārpuses. Pirmajā stāvā apskatāma kultūrvēsturiska izstāde par lībiešu ciemiem, bet otrajā – sadzīves priekšmetu kolekcija.
