Liberālie Ziemassvētki 7
Atceros Ziemassvētkus, ko svinējām pirms daudziem gadiem. Pirmais, kas ataust atmiņā, ir tumši zaļā eglīte, kuru ienesot istabā, māja uzsmaržoja pēc meža, skujām, un viss piepeši kļuva citāds. Par spīti tam, ka oficiālā vara skaidri lika noprast, ka kristīgo Ziemassvētku svinēšana ir nevēlama, eglītes pamazām rotāja katru māju, un apkārtne pildījās ar tik ierasto šo svētku saturu.
Ziemassvētkus gaidot, nebija pieņemts rāties vai nepaklausīt. Šajā vakarā neskanēja radio, pieaugušie nerunāja par ikdienas darbiem. Vecāki katram pašam ļāva būt domās ar sevi. Vajadzēja sēdēt mierā pie mūrīša siltumā, un visiem bija savi prātojumi, raugoties uz vienkārši izrotāto eglīti. Vecāki kavējās atmiņās par savām bērnu dienām, mums, bērniem, sava iztēle un jautājumi. Toreiz, sešdesmito gadu beigās, viņu stāstītais vairāk vai mazāk saistījās ar pirmskara Latvijas laikā piedzīvoto, un cilvēciskās, rimtās pārdomas Ziemassvētkos bija pašas par sevi saprotamas. Dažreiz, pieplakusi pie loga rūts vai stāvot pagalmā, skatījos zvaigžņotajās debesīs, par kurām tētis stāstīja, ka tur nekas nepazūd. Šādi tētis mācīja klausīties klusumā, kuru pats bija iepazinis Kurzemes katla Ziemassvētku lielkaujās. Pirms dažiem gadiem, braucot caur mežu uz Lestenes baznīcu, dievnamā ieejot un raugoties uz šāviņu skartajām sienām, atcerējos tēta stāstu – vispirms klusums, tad elle, un visbeidzot lūgšana un pateicība Dievam. Lai arī bija pagājis pusgadsimts un tētim bija nācies sadzīvot un lēnprātībā samierināties ar karā piedzīvoto, Bībeles valodā uzrakstīto viņš joprojām ieskicēja caur ģimenisko, Ziemassvētku spītīgā svinēšanā turoties pie šo svētku jēgas un satura klusi un rimtā noskaņā līdz mūsdienām.
Šodien Adventes laikā aizvien spilgtāk iemirdzas veikalu skatlogi, un Adventes vainags galvenokārt ieguvis dekora formu. Kā visur Eiropā Ziemassvētki ārēji kļuvuši stipri komerciāli – to motīvs ieskanas jau novembra beigās, aicinot pirkt, pirkt un vēlreiz pirkt, un lielai daļai cilvēku ne ar ko citu kā dažāda rakstura izklaidēm šis laiks neasociējas.
Lai gan pēc atgūtās brīvības kristīgie Ziemassvētki atkal kļuva par vienu no sabiedrības pamatvērtībām un pirmajos pēcatmodas gados dievnami bija ļaužu pārpildīti, zināšanas kristietības jautājumos sabiedrībā jau būtiski atšķīrās no tās pieredzes, kādu bija ieguvušas iepriekšējās paaudzes. Daudzos no mutes mutē atstāstīta un uz iekšējām sajūtām balstīta, Ziemassvētku vēsts no apziņas jau bija izdzēsta. Varbūt tāpēc, cilvēki brīvi esot, par kristīgu svētku galveno akcentu decembrī izvēlas nevis dievnama apmeklējumu, lai klusumā sakārtotu domas un savu iekšējo pasauli, bet iet šķietami aizraujošāko – stresa pilno iepirkšanos un brīvā laika izklaižu ceļu.
Plaisa starp kristīgo un laicīgo pasauli pēdējo divdesmit piecu gadu laikā strauji paplašinājusies, un šodien vēršanās pret Kristus mācību atkal notiek atklāti. Tā izpaužas kā skepse, ironija, sarkasms, arī noķengāšana masu informācijas līdzekļos. Veikalniekiem un biznesa cilvēkiem Ziemassvētkus gaidot, mērķis ir peļņa, bet to nevar sacīt par “liberāli noskaņotu” cilvēku uzbrukumiem kristiešiem publiskajā telpā. Pēdējo desmit gadu laikā pret kristīgi domājošiem ļaudīm Latvijā vēršas labi zināmi un ne tik zināmi cilvēki. Laikā, kad nav vairs aizliegts svinēt Ziemassvētkus, uzradušies jauni “komunisti”, kuri apšauba mūsu sabiedrības pašu pamatbūtību, tas ir – ģimeni, līdz ar to arī Ziemassvētku jēgu. “Jauno laiku pravieši” nāk sabiedrībā ar savu “kultūras revolūciju”, kuras kontekstā ar vienu vēzienu kristīgus ļaudis jeb, kā tagad saka, tradicionālo vērtību aizstāvjus, pielīdzina putinistiem. Cik viegli tomēr dažu acīs ir kļūt par valsts ienaidnieku…
