Imants Frederiks Ozols: Latvieši mēdz sacīt: rupjš ir tas, kas rupji saprot. Ko Pavļuts saskatīja bildē ar volejbolisti? 80
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tos nedaudzos cilvēkus, kas Latvijā pēta Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionu, ir grūti pārsteigt ar pieaugošām konservatīvisma tendencēm, kuras tūdaļ steidz izpausties sievietes apģērbā un uzvedībā.
Viņi zina, ka šādās valstīs tas, kas notiek ar sievieti, kā tā ģērbjas, kas viņai atļauts un kas aizliegts, ļoti daudz pavēsta par autoritārisma tendencēm vai lielu reliģijas ietekmi laicīgajā politikā.
Pirms desmit gadiem sievietes strādāja slimnīcās, uzņēmumos, valsts un pašvaldības iestādēs, turklāt sabiedrībā gāja bez lakata; apģērbu pieskaņojot tikai modei, savai gaumei un vispārīgām sabiedrības pieklājības normām, bet nu darbu pametusi, lai “vairāk laika veltītu vīram un bērniem”, galvā lakats un visbiežāk sastopama mājās pie kastroļiem, – tās nepārprotamas norādes uz autoritārisma un konservatīvisma pastiprināšanos, dažkārt par reliģiska fundamentālisma pieaugumu.
Kaut Latvija nu ir pasaules līmenī ietekmīga Eiropas Savienības valstu kluba dalībniece, šie notikumi mums arvien šķiet tāli, mūs neskaroši.
Bet ziņas par konservatīvisma pastiprināšanos Ungārijā un Polijā (un patiesībā arī citās Austrumu un Centrālās Eiropas valstīs) daļa sabiedrības uztver ar zināmu atzinību – cik tad tie liberāļi tālu ies, ārdot tradicionālo sabiedrības drēbi!
Tomēr pat uz šī fona lielu pārsteigumu pagājušonedēļ sarūpēja Latvijas veselības ministrs Daniels Pavļuts no progresīvi liberālā un LGBT interesēm draudzīgā politiskā spēka “Attīstībai/Par”.
Protams, “Kustība Par” nekad nav bijusi tik dedzīga LGBT jautājumos kā tās partneri Rīgas domē – “Progresīvie”.
Drīzāk tā ir centusies vienmēr būt tajā drošajā, bet šaurajā laukumiņā starp “aita dzīva” un “vilks paēdis”.
Viņu un viņa politiskos sabiedrotos raksturo tiklab politiskais pragmatiskums, kā oportūnisms.
Ne velti vēl 2019. gadā vienlaikus virzīja dzīvesbiedru likumprojektu “lai sniegtu drošību divām fiziskām personām, kuras dzīvo kopā un vēlas rūpēties viena par otru”, bet vienlaikus steidza mierināt, ka tāds likums “neaizvietos un nekādā gadījumā neapdraudēs laulības institūtu” (no intervijas Latvijas Radio).
Un nu tieši Pavļuts paziņo, ka sportistes fotoattēls pie virsraksta “Tokijas olimpiskās spēles: sports ir skaists”, kas bija publicēts portālā “Delfi”, ir “sievietes ķermeņa priekšmetiskošana un seksualizācija” un tas nav veids, “kā sporta skaistumu ilustrēt” (sk. attēlus).
Vispār attēlā bija redzama volejboliste pludmales volejbolam raksturīgā pozā, cenšoties zemā lidojumā atsist bumbu, un tērpta apģērbā, kāds raksturīgs šim sporta veidam.
Kad lasāt sašutumu par sievietes ķermeņa “priekšmetiskošanu un seksualizāciju”, saprotat, ka jāmaina skatījums. Un nu jau jūs aplūkojat šo attēlu kā Latvijas valdības ministrs un sākat saskatīt problēmu, pat ja iepriekš to neredzējāt un nekādas iekšējas pretenzijas nejutāt.
Latvija nav valsts ar izteiktu reliģisku fundamentālismu. Pie mums (līdz šim) gan sievietes, gan vīrieši brīvi izvēlas savu apģērbu, vadoties pēc nodarbošanās rakstura, noskaņojuma, gadalaika. Protams, to saskaņo ar vispārpieņemtām pieklājības normām.
Sievietes bikini peldkostīmā pludmalē redzam ikdienā.
Kas noticis, ka liberāli progresīvu politiku pārstāvošs ministrs, kurš aizstāv viendzimuma attiecību aizsardzību likumā, jūtas gluži ierastas fotogrāfijas aizskarts?
Kāpēc ministrs uzdodas par sieviešu aizstāvi, lai gan viņa sašutums ir pat pretējs tam, kā attīstījās sieviešu sociāla, ekonomiska un politiska emancipācija 20. gs. laikā?
Atceraties piebildi komentāra sākumā par oportūnismu? Tas ir viens iemesls. Otrs iemesls – cilvēki savā nevīžībā aizmirst pat visnesenākās cīņas un uzvaras dzimumu līdztiesības jomā.
Tas, kas bija izkarots smagās un ilgās cīņās – sievietes pilnīga pašnoteikšanās, tiesības pašai lemt gan par savu apģērbu, gan izskatu; un vīrietim nav nekādu tiesību “seksualizēties” vai likt tai saģērbties un ieslēgties mājās pie bērniem, kastroļiem un pavarda –, tiek aizmirsts un kļūst nevērtīgs.
Acīmredzot daļai sieviešu bija viegli noticēt gan tam, ka viņām nepieciešams aizstāvis vīrieša personā, gan tam, ka šāda liekulība ir aizstāvība. Bet nu par reālajiem faktiem un kontekstu.
Sieviešu emancipācija nav draudzīgā atbalsta meklēšana; sākumā pagrīdē, bet tad skaļos un masveidīgos protestos, sievietes uzsvēra, ka tām nav vajadzīgi aizbildņi – ne tēvi, ne brāļi, ne iecelti aizbildņi (vairumā Rietumu sabiedrību sieviete līdz pat 20. gs. nav bijusi tiesīga mantot īpašumu; sievietes mantojumu saņēma viņas vīrs; ja tāda nebija, tad tika iecelts aizbildnis).
Tā nav un nekad nav bijusi labo un slikto vīriešu nodalīšana. Emancipācija (ko ļoti bieži saprot ar vienkāršotu jēdzienu “feminisms”) bija un ir īsta un patiesa kustība par to, lai sievietes būtu līdztiesīgas vīrietim. Un šo līdztiesību saņemtu nevis kā dāvanu, bet gan kā dabisku, pats par sevi saprotamu īpašību.
Sieviete pati izvēlas, kādu apģērbu vilkt, dodoties uz pludmali. Viņa negaida, kādu kleitu saviesīgam pasākumam tai nolūkojis vīrietis (kā to var redzēt pat vēl deviņdesmito gadu filmās), viņai nav vajadzīga atļauja vadīt automašīnu, spēlēt tenisu, pat dzemdēt bērnu (jā, to nozīmē tas, ka sieviete pati pieņem lēmumu par kontracepcijas līdzekļiem un abortu, vīrieša atļauja vairs nav nepieciešama, bet kādreiz bija).
Sievietei vairs nav jāuztraucas, vai kāds vīrietis uzbudinās vai izjūt svētulīgas dusmas vai šausmas, redzot viņas sportisko ķermeni aktīvā kustībā.
Viņas ķermenis ir viņas tiesības. Un to būs respektēt ne tikai konservatīvajiem spēkiem, kuriem tradicionāli pierasts to pārmest, to nāksies saprast arī jaunajai liberāļu paaudzei, kas uzaugusi lielā nevērībā ne tikai pret agrāku gadsimtu kultūru, bet pat 20. gs. svarīgākajiem notikumiem un sasniegumiem.
Aplūkosim vēl vienu no sieviešu emancipācijas spilgtām izpausmēm, lai gan tā attīstījās kā savdabīgs pēckara feminisma diskursa “blakusprodukts”, turklāt ietvēra arī zināmu protestu pret padomju normām, – tā bija Austrumvācijā raksturīgā tā saucamā brīvā ķermeņa kustība (Freikörperkultur).
Lai nebūtu pārpratumu – šī kustība aizsākās vēl Vācu impērijas laikā 19. gs. beigās, bet pēc Otrā pasaules kara tā ieguva gluži citu kontekstu un vilkmi tieši Austrumvācijā. Abu dzimumu pārstāvji bija pilnīgi kaili, piemēram, pludmalēs un saunās. Un šīs kustības iespaids sastopams vēl šodien, galvenokārt arvien Vācijas austrumos.
Pirms pāris gadiem, pēc vācu žurnālistu organizācijas uzaicinājuma viesojoties Erfurtē, ar interesi izpētīju brīdinājumu pirms ieejas saunā – tā ir kopīga abiem dzimumiem, turklāt aizklāties ar dvieli nedrīkst!
Tas var šķist pārsteidzoši, bet ir loģiski, ja par to aizdomājas. Tieši tā – pavisam kaili. Kam ļumīgs ķermenis, kam jauneklīgs, sportisks un tvirts – sabiedrībā ir visādi cilvēki.
Un nevienu tur nesatrauc tas, ka kādam radīsies svētulīgs sašutums, piesaucot jebkādu iespējamo repertuāru – tiklab liekulīgas rūpes par sievietes ķermeni, cik reliģiju vai morāli. Ja ķermenis ir brīvs, tad tas ir brīvs.
Var pateikt arī vienkāršāk – kā latvieši mēdz bieži sacīt: rupjš ir tas, kas rupji saprot. Arī tad, ja tas ir ministrs.
