Liāna Langa: Neredzama ienaidnieka izraisīta trausluma pandēmija 0
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Neparastu laiku pieredzam un piedzīvojam. Viss kļuvis trausls. Trausli ir cilvēku skatieni virs seju aizsegiem veikalos un tālrādē. Trauslas ir kustības, kad paejam viens otram garām atstatumā.
Trauslas ir cilvēku attiecības laikā, kad pandēmija un infodēmija kā divas okeāna ledus plātnes saskrējušās izplatījumā, sadragājot līdzšinējos priekšstatus par dzīvi.
Trauslas ir asaras, elpa, bailes, izmisums, spēja priecāties par drošības sajūtu un mājas siltumu. Mīlestība trausla, kaut arī liela.
Trausla ir apziņa, ka bieži vien nenovērtējam labumu un spējam to darīt vien brīdī, kad tas ir apdraudēts vai jau zudis. Trausla ir zvanīšana ģimenes ārstam. Trausli ir medicīnas darbinieku stāvi speciālajos kombinezonos un aizsargmaskās TV ziņu kadros.
Nekad manas paaudzes pieredzē dzīvības un nāves attiecības nav bijušas tik trauslas kā šodien. Trausli ir SPKC ikdienas statistiskie ziņojumi par inficēto un nāves gadījumu skaitu. Vieniem tie ir skaitļi, citiem neatgriezeniskas pārmaiņas un traģēdija.
Neredzama ienaidnieka izraisīta trausluma pandēmija. Vīruss ietekmējis ikvienu soli, skatienu, sarunu, ekonomiku, lūgšanu, darbakārtību, mākslas procesus, rīcības loģiku vai, gluži otrādi, tās trauslo iztrūkumu.
Trausli bija mūsu valsts svētki līdz ar gaismas un tumsas attiecībām novembrī. Svecītes pie Pils mūriem un ziedus pie Brīvības pieminekļa likām distancējoties. Trausli tur izskatījās mūsu politiķu svinīgie stāvi ar aizsegtajām sejām.
Tomēr arī šajos trausluma ietekmētos valsts svētkos arhibīskaps Jānis Vanags sprediķī runāja par fundamentālām un vienlaicīgi trauslām tēmām.
Viņš pieminēja 20. gs. periodus, kad cilvēkus pārņēmis neprāts – sākot ar Kārļa Marksa pasaules pārveides ideoloģijas radītajām katastrofām un beidzot ar mūsdienām.
Par periodiem, kad “nevis cilvēki darbojās ar idejām, bet idejas darbināja viņus. Ļoti iespējams, ka to avots tiešām ir bijis kāds pārpasaulīgā ļaunuma gara signāls, kuru dažādi cilvēki dažādos laikos ir noraidījuši tālāk.” Ļaunuma signālu avotu viņš metaforiski dēvē par “retranslācijas torņiem”.
Par Gata Šmita filmu “1906”, kuru uzskatu par interesantu un publikas līdz galam nenovērtētu, man paziņas vaicājuši – par ko īsti ir šī filma?
Tad nu, lūk, domāju, ka šis kino darbs ir tieši par iracionālas anarhisma idejas pārņemtiem jauniem vīriešiem un viņu draudzenēm, kurus darbina “ideja” gāzt iekārtu.
Viņu iecere jau no paša sākuma ir lemta neveiksmei, tomēr, neraugoties uz to, viņi savā neizskaidrojamā apmātībā ir gatavi iet bojā. Kā vārdā un kāpēc, netop skaidrs, un tieši to režisors lieliski parāda – saknē bezjēdzīgo, pašdestruktīvo cīņu un varoņu apsēstību.
Šķiet, kāds leļļu meistars “retranslācijas tornī” viņus burtiski rausta aiz aukliņām un ved nāvē vai ieslodzījumā. Un filmas varoņi – apveltīti ar asu prātu, zināšanām un intelektu – tam akli ļaujas. No šķietami brīvas gribas.
Trausls un nāvējošs ir pandēmijas signāls, ko saņemam šogad.
Ko mums no tā būs mācīties? Viena mācība, iespējams, jau daudzu apgūta, – mūsu dzīves realitātē, izrādās, nekas nav pašsaprotamība. Ne jumts virs galvas, ne tīrs dzeramais ūdens, ne veselība un apkārtējo draudzība un mīlestība.
Manas paaudzes pārstāvjiem, kuri mazāk raduši pie izklaidēm, pašizolācijas noteikumi nešķiet pārlieku dramatiski. Lielu savas dzīves laiku esam vadījuši mākslas un intelektuālu, filozofisku ideju iedvesmoti.
Nekad nav bijis garlaicīgi, nav arī tagad. Grāmatas, filmas, mūzika ir tepat, mūsu dzīvokļos un datoros. Kultūra dziedina. Kultūrā nekad neesam vieni.
Arī trausluma un pārbaudījumu laikā. Paldies mediķiem, pedagogiem un visiem, kuri lielā trausluma gadā nodrošina mūsu dzīves funkcionēšanu. Jūsu trauslums ir stiprāks par nāvi.
