Liāna Langa: „Ko darīt ar Šekspīra Romeo un Džuljetu? Uztvert kā padomu beigt dzīvi pašnāvībā?” 1
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Laikam ejot un paaudzēm nomainoties, daudzas pašsaprotamības vairs nav pašsaprotamas. Viens no lielākajiem lokālajiem piemēriem tam bija nepieciešamība Igaunijā un Latvijā konstitūcijas tekstam pievienot ievadu, kurā skaidroti valsts pamati. Tas, kas nacionālas valsts dibinātājiem un pilsoņu kopumam reiz bija vairāk vai mazāk saprotams pirms simt gadiem, valsts mantiniekiem vairs nebija īsti skaidrs, tāpēc konstitūcijas pilnveidoja.
Pašsaprotamība zudusi arī mākslas izpratnē. Reizumis publika mākslas darbu vai literatūras sacerējumus jau uztver vien kā pamācību vai instrukciju, kā rīkoties. Pieļauju, ka tā nav sabiedrības daļa, kas regulāri lasa, apmeklē teātri un izstādes.
Pastāv arī cita, tāda, kurai ar kultūras nozīmes izpratni bijusi minimāla saskarsme ģimenē, skolā vai augstskolā. Neizpratnes pilnās balsis soctīklos brīžam pat dominē, atrodot domubiedrus un apvienojoties dīvaina, nebaidos teikt, pat barbariska priekšstata kopkoros.
Piemēram, nesen vecāki feisbukā apsprieda vajadzību skolā lasīt Vizmas Belševicas romānu “Bille”. Tādas nepieciešamības noteikti neesot, jo darbā tiekot normalizēta vardarbība ģimenē pret bērnu, kā arī tēva alkoholisms. Belševicas aprakstītā autobiogrāfiskā, autores bērnības sociālā pieredze tiek pavirši traktēta kā negatīvu parādību normalizēšana un akceptēšana?
Tad jau Dostojevska stāsts par Raskoļņikovu varētu tikt uztverts kā pamudinājums slepkavot augļotājus, bet Sudrabu Edžus “Dullais Dauka” kā norāde jauniešiem, sastopoties ar dzīves grūtībām, doties horizonta virzienā, kur acīs rāda?
Vai, galējā primitivizēšanā ejot vēl tālāk, uzskatīsim, ka no Vecās derības Raiņa patapinātais stāsts par Jāzepu un viņa brāļiem ir autora aicinājums mest netīkamu ģimenes locekli bedrē, bet Andra Zeibota romānā “Krauklis” aprakstītā Jāņa Ziemeļnieka dramatiskā atkarība no opija – kā instrukcija vai pamudinājums to lietot? Un ko tad darīt ar Šekspīra Ofēliju, Romeo un Džuljetu? Uztversim kā padomu beigt dzīvi pašnāvībā? Quo vadis, ļaudis?
Apzināti pārspīlēju, lai tēmai pievērstu uzmanību. Lai gan brīžam pat nav vajadzības pārspīlēt, šī Latvijā nav jauna parādība. Līdzīgas diskusijas uzvirmoja pēc Jura Poškus filmas “Kolka Cool” parādīšanās uz ekrāniem. Daļa publikas, tostarp dažs politiķis, šausminājās par tajā parādīto jauniešu “deģenerātu” dzīvi provinces mazpilsētā, kuru režisors talantīgi atainojis ar maksimālu godīgumu.
Metodi, kas ietilpst īsta mākslinieka darba arsenālā, proti, reflektēt par savu laiku, pēc iespējas censties to saprast un atstāt par to savu liecību. Rietumu kultūrā tas darīts gadsimtiem ilgi, bet man pēkšņi nākas attapties sabiedrībā, kur mākslas darbu nozīmes un lomas izpratnes pašsaprotamība nez kādēļ pārtrūkusi un izpaužas pagalam greizā uztverē, līdz ar to – attieksmē.
Rokgrupas “Nirvana” solists Kurts Kobeins savulaik teicis, ka “ilgtermiņā nozīmīga māksla nekad nevar tikt sabiedrības vairākuma novērtēta, to spēj izdarīt vien neliela cilvēku daļa”. Tas nekādā veidā, protams, nesniedz lielu cerību, drīzāk mudina samierināties.
Vienlaikus izbrīna kas cits – skolās lasāmie darbi izturējuši laika pārbaudi, tikuši atlasīti ilgstošā procesā… Kāpēc vecākiem, kuri apšauba vajadzību skolēniem lasīt Vizmas Belševicas “Billi”, nav ne mazākās paļāvības uz pedagogu ekspertīzi? Dzīvojam dīvainā laikā, kad brūk sociālās un arī profesionālās hierarhijas, vairojot necieņu pret pedagogiem, profesionāļu lemto un viņu ieteikumiem.
Kad katrs, kam nav slinkums, soctīklos uzstājas, piemēram, ar savām individuālajām vakcīnu “ekspertīzēm”, nebūdams ķīmiķis, biologs vai infektologs.
Šķita svarīgi atgādināt par pašsaprotamo – mākslinieki nerada instrukcijas un ceļvežus, kā citiem dzīvot un kurp viņiem iet. Ikviens mākslas darbs aicina domāt un sevī attīstīt empātiju pret apkārtējo pasauli, uzturēt ar to un arī sevi jūtīgas attiecības. Vienlaikus lietišķi padomi nedzert bremžu šķidrumu un nelikt kaķi apžāvēties mikroviļņu krāsnī laikam nudien kādam arī patiešām jau noder.
