Foto: Timurs Subhankulovs

Pirms dažām dienām Nacionālajā mākslas muzejā beidzās analogajam laikmetam veltītā izstāde “Tev pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”. Vienai daļai sabiedrības, kuras bērnība pagāja “analogi” kā man, šī izstāde visdrīzāk izraisīja atmiņu gūzmu. Mani tā iedvesmoja ne vien pāršķirstīt pamatskolas laikā tapušo atmiņu kladi ar skolasbiedru ierakstiem, kas brīnumainā kārtā ir saglabājusies, bet arī domāt un atcerēties 60. gadu sadzīves reālijas, kad likās, ka telpa spēja sevī ietilpināt vairāk nekā šodien, ciparu diktatūras laikmetā, kad visa pasaule un komunikācija atrodas viedtālrunī. 1961. gadā Jurijs Gagarins vienas stundas un četrdesmit astoņu minūšu laikā veica lidojumu ap zemeslodi. Šī neticamā ziņa burtiski piesātināja manas bērnības atmosfēru – pirmais cilvēks kosmosā! Šķita, ka tagad – un arī nākotnē, manā dzīvē, – viss būs iespējams. Tagad jāteic, ka šī sajūta nebija tālu no patiesības. Lai gan mūsu brūces un sirdis, spēles un iespaidi vēl atradās analogās pasaules rāmī. 1963. gadā mūsu dzīvoklītī Sarkandaugavā uzradās brīnums – televizors. Ja tas pēkšņi nedarbojās, aparātu varēja iedunkāt, tad pazudušais attēls, uzmirgojot horizontālām strīpām, pēkšņi atgriezās. Pirms tam Hāpsalas ielas 14. nama pieaugušie un bērni pulcējās pie mūsu kaimiņiem, kuriem tālrādes aparāts bija vēl agrāk. Mazajam ekrānam bija piestiprināts palielināmais stikls, lai varētu redzēt skaidrāk. Televizors jau bija, bet joprojām pilnā sparā darbojās arhaisks rajona veļas rullis, kur mūsu mātes devās gludināt gultas veļu, ko pirms tam ziepjūdenī vārīja katlos uz malkas plītīm. Progress sadzīvē norisinājās lēni. Par pamperiem neviens nebija dzirdējis. Telefoni mājās vēl bija ārkārtējs retums, bet, neraugoties uz to, visi prata lieliski sazināties un pulcēties svinībās un ikdienā. Man ir noslēpums ne vien tas, kā mūsu analogā laikmeta mātes un vecmāmiņas lieliski tika galā ar laikietilpīgo sadzīvi, bet arī tas, kādas aktivitātes ģimenes spēja īstenot savos mazajos mitekļos. Mūsu vienistabas dzīvoklītī bez labierīcībām kaktā bija iekārtota fotolaboratorija ar sarkanu spuldzi, attīstītas filmas un uz striķa žāvētas fotogrāfijas. Tēvam bija kinokamera. Mums bija diafilmu aparāts un diafilmu kolekcija. Ap dzimšanas dienu galdu spēja sasēsties visi sētas bērni. Kaut kur atradās arī slēpes, slidas, sporta tērpi, ziemas un vasaras drēbes, šujmašīna, neliels kinoekrāns, gultas, grāmatas, gludināmais un tēva rasējamais dēlis, instrumenti, skārda vanna bērnu mazgāšanai. Jā, un kur gan vēl varēja iestūķēt arī ragaviņas? Nupat notikušajā Pasaules ekonomikas forumā Davosā izraēliešu vēsturnieks Juvals Noa Hararijs priekšlasīja savas pārdomas par ciparu diktatūras laika izaicinājumiem. “Esam sasnieguši brīdi, kad spējam uzlauzt gan datorus, gan cilvēkus un citus organismus. (..) Atšifrētie smadzeņu algoritmi dos iespēju paredzēt vēlmes, manipulēt ar emocijām, pieņemt lēmumus jūsu vārdā,” viņš apgalvo. Dos iespēju tiem, kas šo informāciju pārvaldīs, jo tieši viņu rokās atrodas nākotnes sviras. Laiks ir radikāli un neatgriezeniski mainījies. Daudzos tas rada trauksmi un nemieru. Mainīt sevi 20 gados nav grūti, bet – ko ciparu diktatūras apstākļos darīt tiem, kam 50 un vairāk gadu? Šķietamā stabilitāte, ko jaunībā pieredzēja vidējā un vecākā paaudze, bijusi vien kārtējā šīs pasaules ilūzija. Nākotnē, brīdina vēsturnieks, cilvēks sastapsies nevis ar bezdarbu, bet drīzāk ar nespēju vispār sevi kaut kādā veidā izmantot. Vissvarīgākais digitālā laikmeta jautājums ir – kas būs tiesīgs pārvaldīt informāciju? Kontrole pār informāciju, apgalvo Juvals Noa Hararijs, “ļaus pasaules elitēm veikt vēl ko daudz radikālāku par ciparu diktatūru – “uzlaužot” organismus, elites iegūs iespēju pārbūvēt dzīves nākotni. Un tā būs vislielākā revolūcija ne tikai cilvēku, bet arī visu dzīvo organismu vēsturē.” Četrus miljardus gadu ilgušais dabiskās atlases princips piedzīvošot grandiozas izmaiņas. Diskusija par tiesībām pārvaldīt informāciju pasaulē tikai sākas.