Olafs Zvejnieks: Levits un pārējā elite varētu atrotīt piedurknes un doties uz lauka palīgā lauksaimniekiem 4
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan lauksaimniecība nebūt nav krīzes vissmagāk skartā nozare, tas tomēr nenozīmē, ka krīze to nav skārusi.
Labās ziņas – visi dati liecina, ka pārtikas krīze nedraud ne pasaulē kopumā, nedz arī Eiropas Savienībā. Tomēr tas neļauj atslābināti izstiept kājas, jo aiz šīs pozitīvās ziņas slēpjas viena otra zemūdens klints.
Kopumā Covid-19 krīze ir atklājusi faktu, ka pārtikas apgādes stabilitāti visā pasaulē stutē imigrantu un sezonas strādnieku darbaspēks.
Lai gan Eiropas Savienībā šī atkarība nav tik izteikta kā ASV, kur vairāk nekā 50% lauksaimniecības darbaspēka veido imigranti, taču, piemēram, vienā no lielākajām augļu un dārzeņu audzētāju valstīm Spānijā, kurā lēto kredītu desmitgade bija radījusi īstu segto fermu būves bumu, no 46 miljoniem iedzīvotāju gandrīz katrs desmitais – 4,4 miljoni – ir imigranti, kas atbrauc strādāt lauksaimniecībā.
Līderu pozīcijās – rumāņi un marokāņi, taču viņu pieplūdumam Covid-19 aizcirtis vārtus priekšā. Latviešu viesstrādnieku iecienītajai Lielbritānijai katru gadu vajadzīgi 90 tūkstoši lauksaimniecības viesstrādnieku, kuru, spriežot pēc epidemioloģiskās situācijas, šovasar nebūs.
Briselē esošā nevalstiskā pētnieciskā organizācija “Arc2020” vērtē, ka vissarežģītākā situācija Eiropā veidojas svaigo dārzeņu un augļu segmentā, jo vairākas no galvenajām šīs produkcijas piegādātājām Eiropā – Polija, Rumānija, Spānija, Itālija un, pārsteidzošā kārtā, arī Lietuva – ir pandēmijas smagi skartas.
Jāpiebilst, ka ES dalībvalstis nevēro šo situāciju, rokas klēpī salikušas, – Vācija plāno izsniegt vīzas vismaz 40 tūkstošiem no vajadzīgajiem 100 tūkstošiem viesstrādnieku, kuri tiks atvesti ar lidmašīnām un kuru veselība pārbaudīta pirms ļaušanas sākt strādāt.
Par risinājumiem domā Spānija un Itālija. Arī Eiropas Komisija ir rekomendējusi dalībvalstīm atļaut viesstrādnieku iebraukšanu pat Covid-19 krīzes laikā.
Un, ņemot vērā milzīgo viesstrādnieku deficītu, tiek prognozēta viesstrādnieku darba apstākļu uzlabošanās un algu pieaugums, piespiežot arī uz viesstrādniekiem attiecināt prasības par minimālo algu un sociālo aizsardzību.
Spriežot pēc pašreizējās situācijas, kas aprakstīta 1. jūnija “Latvijas Avīzē”, problēmas ražas novākšanā gaidāmas arī Latvijai.
Ja neizdodas panākt viesstrādnieku ievešanas noteikumu mīkstināšanu un visi striķi trūkst, var izmēģināt arī netradicionālas pieejas.
Piemēram, Lielbritānijā princis Čārlzs, kurš pats pazīstams kā bioloģiskais lauksaimnieks savā Glosteras īpašumā, ir vērsies pie nācijas ar aicinājumu palīdzēt lauksaimniekiem novākt šī gada augļu un dārzeņu ražu.
Pats princis šo akciju salīdzināja ar Otrā pasaules kara laikā funkcionējošo Zemes armiju, proti, sievietēm, kas paveica lauksaimniecības darbus kara laikā, aizstājot armijā iesauktos vīriešus.
Aicinājuma sekmes ir neviennozīmīgas – lai gan pirmajā dienā vietne “Pick for Britain” nobruka no pieteikties gribētāju skaita, ļaujot medijiem triumfāli paziņot, ka “mīts par britu slinkumu nu ir izgaisināts”.
Tomēr jau nākamajās dienās tas saņēma arī sociālo tīklu kritikas vētru, jautājot, kur tieši ražu taisās doties novākt pats princis Čārlzs un viņa ģimene, vai viņš nevarētu nosūtīt ražas novākšanai kādus no 700 kalpotājiem, kas apkalpo viņa ģimeni, kā arī jautājumus par to, kas tieši maksās par veselības aprūpi, ja ražas novākšanas procesā cilvēki saslims.
No britiem vajadzīgajiem 90 000 cilvēku šobrīd pieteikušies apmēram 36 000, proti, atsaucība ir, taču vēl tālu no vēlamā.
Katrā ziņā arī tā ir viena no iespējām glābt šī gada ražu, ja vien prezidents E. Levits un pārējā valsts elite būtu gatavi rādīt piemēru, atrotīt piedurknes un paši doties laukā palīdzēt lauksaimniekiem.
