Levits: bijušo kompartijas funkcionāru ievēlēšana ir respekta trūkums pret valsti 28
Valstij jābūt principiālai Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkas un materiālu satura atklāšanā un izvērtēšanā, un tas jādara neskatoties uz to, ka pēc aptauju datiem vairumam Latvijas sabiedrības šis jautājums nav aktuāls vai arī par to trūkst viedokļa, trešdien Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sarīkotajā ekspertu diskusijā “VDK ēna pār Latviju – ko vēlas sabiedrība?” uzsvēra ES Tiesas tiesnesis Egils Levits.
“Valstij ir jāuztur taisnīgums neatkarīgi no tā vai sabiedrība to vēlas, vai nevēlas. Tas nav procentu jautājums. Ja valsts ir demokrātiska un pēc šādiem principiem darbojas, tad tai ir pienākums, tā ir spiesta visu laiku uzturēt taisnīgumu. Tā nevar pateikt: tagad mēs daļu zagļu nemaz nesodīsim, jo sabiedrība to varbūt nemaz nevēlas. Valstij jābūt principiālai un taisnīgums ir principa jautājums,” norādīja jurists.
LZA sarīkotajās ekspertu debatēs piedalījās Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, VDK pētnieks Indulis Zālīte, arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kinorežisors Jānis Streičs, Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža, komunikācijas zinātnieks Mārtiņš Kaprāns, LU Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis, LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja Raita Karnīte un LZA prezidents Ojārs Spārītis.
Debatējot par tematu “Ko vēlas Latvijas sabiedrība, domājot par pagātnes mantojumu – sadarbību ar padomju laika valsts drošības iestādēm”, klātesošie secināja, ka gados jaunākajiem “čekas maisu” jautājums tiešām nešķiet saistošs. Tā vairāk ir aktualitāte tiem, kas piedzīvojuši padomju okupācijas laiku un saskārušies ar VDK. Streiča kunga apgalvojumam, ka “maisi” sabiedrībai vispār neinteresējot, jo viņam “daudz tiekoties ar tautu” neviens šādus jautājums nav uzdevis, gan neguva piekrišanu. Mārtiņš Kaprāns norādīja, ka, spriežot pēc aptaujām, lielākajai sabiedrības daļai šī lieta nav aktuāla un “maisu” atvēršanu drīzāk ir politiskās dienaskārtības un mediju aktualizēta, kas gan nenozīmē, ka jautājums par bijušo VDK ziņotāju atbildību sabiedrības priekšā nebūtu aktuāls valstij. Klātesošie vairākkārt atgādināja, ka VDK bija tikai sistēmas daļa un nav aizmirstami paši šīs sistēmas veidotāji, audzinātāji un uzturētāji – šis kontingents potenciāli valstij var būt vēl bīstamāks. To, ka Latvijas vēlētājs nereti turpina ievēlēt amatos bijušos kompartijas funkcionārus, Levits raksturoja, kā respekta trūkumu pret mūsdienu Latvijas valsti: “Ja pagātne būtu pareizi, ar demokrātisku nostāju izvērtēta, tāda situācija nevarētu būt”. Diemžēl šādu bijušo kompartijas funkcionāru ievēlēšana amatos citos sabiedrības locekļos rada distanci un respekta trūkumu pret Latvijas valsti, kamēr pareiza pagātnes izvērtēšanas politika respektu paaugstinātu. Savukārt katoļu arhibīskaps Stankevičs sprieda, ka situācija, ja persona, kas sadarbojusies ar VDK un kuras ziņojumu un rīcības dēļ cilvēki savulaik cietuši, joprojām turpina “izlikties svēta”, sabiedrībā bauda uzticību un ieņem kādus augstus posteņus tikai tāpēc, ka sabiedrība nezina par viņa pagātni un viņu atbalsta, ir “liekulība, kuru mums nevajadzētu turpināt kultivēt”.
Pēc tiesībnieka Levita domām, notiesāt kādu ar VDK saistītās lietās šobrīd jau ir mazas izredzes, taču gūt morālu taisnīgumu – daudz lielākas: “Morāls nosodījums demokrātiskā valstī ir nepieciešams, neatkarīgi no tā vai attiecīgā persona ir tiesiski nosodīta vai nē.”
Izlīguma panākšana ir garš politiski sociāls process, kurā pareizā secībā tiek veikti seši soļi – patiesības noskaidrošana, kur Latvijas gadījumā ietilpst “čekas maisu” atvēršana; nodarījuma atdzīšana; nodarījuma nožēlošana no vainīgās personas puses; nodarījuma izpirkšana, kas nozīmē kādu pozitīvu rīcību, nevis tikai vārdus; nodarījuma izpirkšanai; piedošana no upura puses, respektējot arī upura tiesības nepiedot un izlīgšana , ja notikusi piedošana. Egils Levits tāpat atgādināja, ka tiesību praksē eksistē jēdziens “selektīvais taisnīgums”. Proti, var rasties situācija, kad divas personas izdara noziegumu, bet sodu saņem tikai vienu. “Ja tas notiek apzināti, tad tā no valsts puses ir patvaļība. Ja neapzināti – tad tas nozīmē valsts vai sabiedrības mazspēju, kas ir objektīvi iespējama. Taču nevar pateikt apmēram tā: ir aplaupīti 10 tūkstoši dzīvokļu, bet atklāti tikai 3 tūkstoši gadījumi, tāpēc mēs vainīgos nesodīsim, jo neesam noķēruši 7 tūkstošus,” skaidroja jurists, atgādinot, ka pasaules prakse liecina – pagātnes izvērtēšanas novilcināšana neatrisina problēmu.
