Levits pret Lapsu, Covid uzliesmojums un Ķirsis dzēš. Nedēļas notikumu apskats 4
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Levitam gan atskaite, gan pārbaudījums
Valsts prezidents Egils Levits (attēlā) aizvadījis pirmo gadu amatā, un tas ir zināms atskaites punkts, lai vērtētu sasniegumus un arī trūkumus. To atzīmējot, pats Levits bija sagatavojis īpašu atskaiti, kurā detalizēti norādījis, kā realizējis savu pirmsvēlēšanu apņemšanos strādāt trīs virzienos: solidaritāte, piederība un moderna, ilgtspējīga valsts.
Uzskaitītas gan Saeimai nosūtītās likumdošanas iniciatīvas, gan braucieni uz reģioniem, gan citētas dažādas runas. Vienlaikus rodas jautājums – vai tieši to no Valsts prezidenta gaida sabiedrība?
Levita prezidentūra tiek vērtēta kā piesardzīga un uzmanīga, kas dažiem vērotājiem pat licis atzīt, ka prezidents bijis “diezgan nemanāms”.
Arī Levita izteikumi medijiem liecina, ka viņš sevi redz vairāk kā vienu no publisko debašu dalībniekiem, nevis līderi un aktīvu politiskās dienaskārtības veidotāju, uz ko varbūt cer daļa sabiedrības. “Prezidentam ir iespēja piedalīties politiskajā debatē – uzdot jautājumus, ierosināt jautājumus… To es arī esmu aktīvi darījis,” intervijā Latvijas Televīzijai savu darbību raksturoja prezidents.
Pirmā prezidentūras gada jubileja Levitam diez vai paliks labā atmiņā, jo to daļēji aizēnoja tieši šobrīd iznākusī bijušā žurnālista Lato Lapsas grāmata, kurā pētīti pašreizējās valsts augstākās amatpersonas raduraksti un dzīvesgājums, salīdzinot tos ar paša Levita izteikumiem senākās intervijās un meklējot nesakritības.
Grāmata tiek pasniegta kā kompromats un autora attieksme ir viegli nolasāma.
Tomēr arī Levitam un viņa komandai, kurai līdz šim ar šādām komunikācijas krīzēm vēl nebija nācies saskarties, īsti nav skaidrs, kā rīkoties – ignorēt, skaidroties vai varbūt doties pretuzbrukumā. Atsevišķajos izteikumos, kurus prezidents līdz šim veltījis grāmatai, manāmas visas šīs pazīmes. Tikmēr L. Lapsa jau piesolījis grāmatas turpinājumu.
Neziņa. Uz ko cerēja?
Valdībai jau vajadzēja būt gatavai, ka noteikti, nevis varbūt palielināsies ar Covid-19 saslimušo skaits mūsu valstī, kad tika atvērtas Eiropas Savienības iekšējās robežas un atsākās ceļošana. Būtu tikai loģiski, ja valdība būtu paziņojusi sabiedrībai, ka saslimstība, kā to liecina arī citu valstu pieredze, noteikti palielināsies un līdz ar to jāsamierinās ar ierobežojumiem restorānos un kafejnīcās, kā arī ballīšu rīkošanas laikā.
Taču, atverot vārtus tūristiem, par šādu valdības plānu nebija runas, un lielākā daļa sabiedrības metās iekšā dzīvē. Personas ar termiņa uzturēšanās atļaujām brauc šurpu turpu no Krievijas un Baltkrievijas uz Latviju un atpakaļ, neviens vairs nekontrolē, vai viņi atrodas 14 dienu izolācijā.
Kā liecina pēdējo nedēļu dati, koronavīruss Latvijā tiek ievazāts arī no šīm valstīm.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tagad satraucies, ka termiņa uzturēšanās atļaujas dalot pa labi un kreisi un ka beidzot vajadzētu šo procesu piebremzēt.
Vai par to nevajadzēja lemt jau agrāk? Arī Valsts policija tos, kam jāatrodas pašizolācijā, kontrolē tikai tad, ja kāds pasūdzas. Šī nenoteiktība rada jautājumu – uz ko cerēja valdība, ļaujot vienkopus pulcēties arvien lielākam cilvēku skaitam un atverot vārtus ceļotājiem? Vai tiešām uz brīnumu, ka vīruss Latvijai metīs līkumu…
Darījums. Parādu brīvlaišana, kas rada jautājumu
Aizvadītajā nedēļā Saeima pieņēma grozījumus Kredītiestāžu likumā, ļaujot komercbankām turpmāko divu gadu laikā vienpusēji atlaist iedzīvotāju parādus par hipotekārajiem kredītiem, kuri bijuši ņemti līdz 2008. gada 31. decembrim – pirms iepriekšējās ekonomiskās krīzes. Atlaistos parādus parādniekiem neuzskatīs par ienākumu un neapliks ar 20% iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Pašlaik banku parādos nogrimuši aptuveni 13 000 iedzīvotāju, savukārt parādu apmērs sasniedz aptuveni 600 miljonus eiro.
Parādu atlaišana, iespējams, ļaus kādai daļai parādnieku atkal nostāties uz kājām, kļūstot par godīgiem nodokļu maksātājiem un atturot viņus no domas pamest valsti.
Bet šis darījums rada jautājumus. Likuma grozījumi bankām neuzliek pienākumu to darīt. Vien piedāvā iespēju.
Vai iedzīvotājiem būs paredzēta arī kāda cita aizsardzība, ja kāda kredītiestāde tomēr negribēs atlaist viņu parādus? Vai parādu norakstīs arī tiem iedzīvotājiem, kuru parādu saistības bankas nodevušas (cedējušas) citiem finanšu komersantiem?
“Swedbank” gan atzīst, ka tā izmantošot šo iespēju, jo tai esot aptuveni ceturtā daļa no parādnieku kopskaita. Šie parādi jau sen esot atzīti par neatgūstamiem un norakstīti zaudējumos. SEB banka desmit gadu laikā 288 gadījumos jau atlaidusi parādus par 15 miljoniem eiro.
Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja Ieva Jaunzeme publiski atzinusi, ka no nodokļu parādiem viena miljarda eiro apmērā 50% nav nosegti ne ar kādu mantu, tāpēc, visdrīzāk, tos piedzīt nekad neizdosies. Varbūt par bezcerīgiem atzīto 600 miljonu parādu norakstīšanu valsts pārvalde varētu turpināt, norakstot arī šos parādus? Un reizē atzīt kļūdas gan banku uzraudzībā, gan ačgārnajā nodokļu politikā?
Aizdomas. Ķirsis – ugunsdzēsējs
Pagājušās otrdienas pēcpusdienā “Jaunās Vienotības” Rīgas mēra amata kandidāts Vilnis Ķirsis devās uz partijas biroju. Jau pa gabalu pamanot, ka pie biroja kūp dūmi, viņš pielika soli. Pretim Bastejkalnam viņš ieraudzīja degošu automašīnu. Kā pieredzējis zemessargs viņš esot zinājis, kā šādās situācijās ir jārīkojas, jo Zemessardzes mācībās bieži nākoties kaut ko dzēst.
Ķirsis ieskrēja līdzās esošajā viesnīcā “Astor Riga hotel”, kur viņam iedeva vairākus ugunsdzēšamos aparātus.
Liekot lietā iegūtos aparātus, viņš un vēl vairāki klātesošie sāka dzēst degošo auto, līdz ieradās ugunsdzēsēji. Tāda ir Viļņa Ķirša versija par notikušo.
Tā nekādā veidā nebūtu jāsaista ar Rīgas domes vēlēšanām, ja vien tas viss nebūtu nofilmēts un pēc tam ievietots arī paša Ķirša feisbuka profilā ar atsauci uz Dāvi M. Daugavieti. Pašsaprotami, ka šāds video daudzus neatstāja vienaldzīgus. Politisko konkurentu Zaļo un zemnieku savienības frakcijas vadītājs Uldis Augulis tviterī ierakstīja:
“Rīgas domes vēlēšanu šovs turpinās. Iesūti arī tu savu video. Ķirsim viennozīmīgi stilīgāk sanāca nekā JKP…”
Runa ir par JKP pietuvināto jauniešu iekļūšanu bijušā Marsa parka teritorijā, apkrāsojot nociršanai paredzētos kokus ar savulaik populāru riteņbraucēju vārdiem.
“Vienotības” ģenerālsekretārs Artis Kampars savukārt visiem, kas netic Ķirša labajiem nodomiem, tviterī veltīja ierakstu: “Ja kandidāts iesaistās negadījuma novēršanā, kas gadījies ikdienā, tad tā ir kampaņa. Ja nav iesaistījies – kārtējais vienaldzīgais nelietis. Drošāk sēdēt mājās un ražot reklāmas materiālus ar saukļiem “Es zinu, kas jādara”.”
Izgāšanās. Krēslos apslēptās bagātības
Pagājušajā nedēļā labas literatūras cienītāji ar prieku konstatēja, ka krēslos atrast bagātības varēja ne tikai pēcrevolūcijas laiku Krievijā, bet arī mūsdienu Latvijā.
Turklāt daudz veiksmīgāk – romāna “Divpadsmit krēsli” varonis Ostaps Benders veselas 300 lappuses ar dažādiem piedzīvojumiem meklēja krēslos apslēptās dārglietas un beigās tomēr palika ar garu degunu, toties Dzintaru koncertzāles tehniskais direktors Deniss Piļkēvičs itin sekmīgi atrada krēslos 47 tūkstošus eiro, par kuriem, spriežot pēc policijas teiktā, nopirka sievai automašīnu “Lexus RX”.
Turklāt viņam bija jātiek galā nevis ar duci, bet gan veseliem 516 krēsliem. Kur āķis? Progress un daudz modernākas metodes. O. Bendera rīcībā bija tikai simt “salīdzinoši godīgas metodes naudas atņemšanai” un nazis krēslu uzšķēršanai.
Mūsu varonis bija daudz labāk sagatavots šim uzdevumam – mūsdienu ostapi organizē iepirkumu komisijas un konkursus, kuros uzvar tas, kurš piedāvā divreiz augstāku cenu nekā citi pretendenti, un pēc iepirkuma atrod veidus, kā izvairīties no PVN nomaksas.
Šajā gadījumā – fiktīvi piegādājot iepirktos krēslus ārzemju uzņēmumam, kas savukārt pēc tam piegādāja krēslus Dzintaru koncertzālei. Nenoliedzams radošais prāts un daudz rafinētākas metodes, ko ar prieku atzīmēja arī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Nodokļu un muitas policija, aizturot atjautīgās shēmas autoru.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Māra Libeka, Zigfrīds Dzedulis, Olafs Zvejnieks, Ināra Egle
