Māris Antonevičs: Levita priekšrocība – viņa neatlaidība 2
Par to, protams, var strīdēties, taču Latvija līdz šim nav piedzīvojusi nevienu pilnvērtīgu prezidenta vēlēšanu kampaņu. Atsevišķu reizi (piemēram, 1999. gadā) to vēl varētu saukt par kampaņas imitāciju, ko partijas izmantoja kā piesegu, kamēr tika “sakārtotas lietas”, bet visas pārējās reizes tie ir bijuši tādi elites darījumi, kur skaidri likts saprast, ka sabiedrības reakcija nevienu neinteresē.
Lai kā vērtētu Egila Levita atbalstītāju spilgto pieteikumu prezidenta vēlēšanu cīņai piecus mēnešus pirms vēlēšanām, tā beidzot ir politika, nevis politiskais “bizness kā parasti”.
Levitam ir vairākas priekšrocības, kas bieži pietrūkušas Valsts prezidenta kandidātiem. Un es te nedomāju izglītību, darba pieredzi vai svešvalodu zināšanas, kas, iespējams, būtu arī daudziem citiem.
Būtiskākais ir tas, ka viņš ir nobriedis šim amatam un viņam ir skaidrs, ko viņš var un vēlas darīt, ja tajā nokļūs.
Levits tam ir gatavojies vairāk nekā desmit gadus. Kā iespējamais kandidāts viņš tika minēts jau 2007. gada prezidenta vēlēšanās, un, šķiet, būtu bijis gatavs iesaistīties, ja sajustu politisko “aizmuguri”, bet tad viņš būtu vien kārtējā politiskā darījuma rezultāts. Lai gan viņa vārds tolaik nebija gluži svešs Latvijas sabiedrībai, tomēr nebija skaidrības, kādas idejas Levits pārstāv un kāda ir viņa vīzija par Latviju.
Jau daudz skaidrākā veidolā viņš Valsts prezidenta vēlēšanu cīņā iesaistījās 2015. gadā – jau kā Satversmes preambulas autors. Taču arī šajā reizē tās īsti nevar nosaukt par pilnvērtīgām vēlēšanām.
Joprojām nav skaidrs, kas apmaiņā pret Zaļo un zemnieku kandidāta Raimonda Vējoņa atbalstīšanu tika apsolīts “Vienotības” spicei un kāda bija “Saskaņas” loma tajā visā, bet sabiedrības iesaiste bija minimāla.
Ja politiķis kaut ko dara mērķtiecīgi, tad ir lielāka cerība uz rezultātu, nevis ja viņa galvenais motīvs ir: “Ja jau neviens cits, tad es varētu pamēģināt.” (Jā, arī tāds gadījums Latvijas vēsturē ir bijis.) Ja Levits pēc diviem mēģinājumiem nav atmetis ar roku, bet turpina uzturēt savu kandidatūru, tad ir pamats domāt, ka tikpat uzstājīgs viņš varētu būt arī prezidenta amatā, virzot kādu ideju.
Latvijā bieži kaut kas tiek uzsākts, bet pietrūkst pacietības un gribas novest līdz galam.
Pašlaik gan diskusijas nav tik daudz par Levitu, cik par viņa atbalstītāju (pār)centību. Vispirms grāmatas “Valstsgriba” atklāšanas pasākumā, vēlāk – līdz ar aicinājuma vēstules publicēšanu (to kopā ar parakstītāju sarakstu var lasīt “Latvijas Avīzes” 19. februāra numurā). Ir bijuši daži patosa pilni slavinājumi, kas dažiem izsaukuši pretreakciju – vai te nenotiek kāda jauna vadoņa kulta dzimšana?
Katrs savu attieksmi pauž, kā prot, un uzskata par vajadzīgu, nedomāju, ka visiem vairāk nekā simts parakstītājiem šī attieksme ir vienāda. Nav izslēgts, ka starp viņiem ir arī tādi, kas to dara vairāk sevis, nevis Levita dēļ. Vēl grūtāk iedomāties, ka Levits, kurš tomēr pazīstams kā demokrātisku uzskatu cilvēks, iedomājas sevi vadoņa lomā. Galu galā tad viņam būtu jānodod Satversme, pie kuras pilnveidošanas viņš ieguldījis daudz darba.
Protams, būtu interesanti dzirdēt, ko Levits pats saka par savu atbalstītāju centieniem. No otras puses, pārspīlēta sajūsma par sava kandidāta lieliskumu raksturīga visām politiskajām kampaņām.
Var paskatīties, ar kādu sajūsmu savulaik atbalstītāji sagaidīja Baraku Obamu ASV prezidenta amatā vai Emanuelu Makronu Francijas prezidenta amatā, lai gan laiks parādīja, ka nekādi izredzētie jau šie cilvēki nav un tāpat politikā uzsit vienu punu pēc otra (īpaši, ja kļūst augstprātīgi).
Pagaidām gan šķiet, ka atsevišķas Levitu slavinošās frāzes vienkārši tiek izrautas no konteksta, ko pretiniekiem izmantot, lai apstrīdētu viņa kandidatūru. Šķiet, ka lielākais īgnums šobrīd valda liberālajā nometnē. Esot slikti, ka visur figurē tikai viens kandidāts, viņi vēloties kādu citu, labāku! Nez, Nilu Muižnieku, Baibu Rubesu vai ko nu tur vēl… Bet, lūdzu! Izvirziet, taisiet kampaņu, dariet, kā tas normālā politiskā procesā pienākas. Līdz vēlēšanām vairs nav tik daudz laika.
