Monika Zīle: Lētticības dziļā sakne un augstā cena jeb apkrāpšana gaišā dienas laikā “Nosauciet savu PIN kodu!” 26
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divi patiesi stāsti, nenosaucot iesaistīto vārdus.
Pirmais stāsts. Darbdienas rītā pensionētai mazpilsētas pedagoģei piezvana vīrietis, stādās priekšā kā Valsts kontroles darbinieks, vēlas dzirdēt komunālo pakalpojumu rēķinu novērtējumu un jautā, vai tie samaksājami. Ir lielas grūtības – bez minstināšanās atbild uzrunātā. Bet zvanītājs turpina: nupat revidenti esot izvētījuši pakalpojumu sniedzēja darbību, atklājuši nepamatotus uzrēķinus un pārmaksu, ko tagad varēs atgūt. Tiesa, esot jārēķinās ar gariem termiņiem, jo summas lielas un naudas pagaidām pietiks vienīgi tiem, kuri nepareizi iekasēto vēlas dabūt jau tūlīt, sankcionējot pieeju savam bankas “maciņam”. Nu bet, protams!… Pēc sarunas nobeiguma kundze kādu laiciņu vēl izbaudīja apmierinājumu, ka apsaimniekotāja blēdības nākušas gaismā, un atvēra kontu, lai apskatītos jauno ciparu. Labi, ka man iepriekš tur bija tikai nepilni divdesmit eiro – viņa secināja, ieraudzīdama apaļu nulli un strostēdama sevi par lētticību.
Otrajā stāstā darbojas piecdesmitgadīgs lauksaimnieks un sieviete, kas lauzītā valsts valodā apsveic ar uzvaru bankas kontu loterijā, kuras laimestu tūlīt ieskaitīšot veiksminiekam, ja viņš nosauks operācijai nepieciešamos kodus. Par tādām loterijām kungs bija dzirdējis, tomēr vēlējās noskaidrot laimesta izlozes datumu un vinnētāju skaitu. Dāma pie otras klausules sastostījās un lietišķību nomainīja pret agresiju: ja bez kavēšanās nenosauks paroles, laimestu dabūs cits. Ar to, protams, saruna beidzās un “darījums” nenotika.
Šie divi gadījumi ilustrē krāpnieku metožu daudzveidību, ar kurām janvārī no četrām bankām izkrāpti 965 377 eiro. Decembrī afēristiem laimējies izblēdīt vēl lielāku summu – 1,3 miljonus, un cipars būtu vēl iespaidīgāks, ja ne bankās nenovērsti krāpšanas mēģinājumi. Šos skaitļus aplūkojot, vienmēr jādomā: vai mūsu vidū patiešām tik daudz nedzirdīgo, kurus nav sasnieguši visaptveroši brīdinājumi neuzticēt savu kontu informāciju pa telefonu piezvanījušajiem svešiniekiem un ar savu naudu neiesaistīties lielu peļņu sološos apšaubāmu investīciju projektos? Liekas, par to neuzrunā tikai no tējkannas un putekļusūcēja, taču lērums ļaužu šajā informācijā neieklausās. Kāpēc?
Iespējams, lētticība sakņojas pārliecībā, ka pie varas esošie traucē izpausties labdariem, kuri no visas sirds vēlas cilvēkus apdāvināt. Bez šaubām, mūsu politiķi, pirms vēlēšanām apsolot vēlāk neizpildīto, vairo neuzticēšanos oficiālajai informācijai, taču melīga un zaglīga valsts ierēdņa tēla aprises veidojušās jau sen un pazīstamas ne tikai Latvijā.
Kad čehu izcelsmes blēdis Viktors Lustigs 1925. gadā, izmantojot viltotu pasta ministra vietnieka mandātu, aicināja sešus ar metāllūžņu tirgošanu un pārstrādi saistītus Parīzes uzņēmējus piedalīties slēgtā izsolē, ko valdība rīkojot Eifeļa torņa (!) nojaukšanai, uzvarētājam neradās jautājumi, kāpēc tik nopietna akcija notiek viesnīcā, slepeni un valdības starpnieks acīmredzami gaida kukuli. Nu, tādi jau tie ierēdņi ir… Saņēmis ceturtdaļmiljonu franku, afērists aizbēga, pamatoti baidīdamies nokļūt cietumā. Taču piekrāptais biznesmenis negribēja plaši atzīties lētticībā un zaudējumu noklusēja.
Izklausās neticami, bet, afēras atbalss trūkuma iedrošināts, Lustigs pēc gada atgriezās un ar to pašu “projektu” izvīla no cita uzņēmēja vēl lielāku summu… Viņš raisīja uzticību, izturēdamies tieši tā, kā uzvedas iedzīvoties kārie valdības pilnvarotie, – ziņojot policijai, apkrāptais pamatoja aiziešanu blēža pavadā.
Ja ir aitas, būs cirpēji – atgādina latviešu tautas paruna. No tās zemteksta varam izlobīt arī piekodinājumu rūpīgi sargāt savus maciņus.
