Monika Zīle: Un sakiet vēl, ka dzīvojam nabadzīgā valstī! Izskatās, blēžiem Latvija ir gluži vai paradīzes dārzs 36
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Muļķis pat baznīcā dabū pērienu.” Latviešu tautas paruna
Šķiet, nav iespējams, ka valstī būtu palicis kāds par dažādiem naudas izkrāpšanas veidiem neinformētais – nepaguruši brīdina masu saziņas līdzekļi, policija, bankas un no mutes mutē ceļojošie stāsti par cietušajiem.
Liekas, izmantoti visi iespējamie veidi, lai atturētu cilvēkus no uzticēšanās apšaubāmiem piedāvājumiem un viltus labvēļiem.
Bet daļa sabiedrības acīmredzot dzīvo hermētiski noslēgtā telpā vai kādā noslēpumainā cietoksnī, kura iemītniekus saista asinīm parakstīts zvērests neieklausīties ārpasaulē. Jo citādi grūti izskaidrot policijā no 11. līdz 24. oktobrim saņemtos iesniegumus par 353 000 eiro izkrāpšanu.
Un sakiet vēl, ka dzīvojam nabadzīgā valstī!… Izskatās, blēžiem Latvija ir gluži vai paradīzes dārzs, kur ikviens ar daudzmaz mīkstu mēli apveltītais bez īpašas piepūles dabū siekiem zelta ābolīšu.
Afēristiem labprātīgi atdotās summas svārstās no dažiem simtiem eiro līdz vairākiem desmitiem tūkstošu, un – pilnam mēram! – netrūkst mūsļaužu, kas krāpnieku lamatu primitīvajai ēsmai uzķeras atkārtoti.
Rekords pieder kādai ventspilniecei – četrās reizēs zaudētā summa pārsniedz 60 tūkstošus.
Starp cietušajiem daudz senioru, kuri uztic savu bankas kontu atslēgas ikvienam, kas iemanās tekoši apgalvot, ka pilda uz tālruņa zvanu atbildējušā iekrājumu glābšanas misiju. Atsevišķos gadījumos te droši vien sava loma sirmgalvju rūgtajai dažādu likteņa triecienu pieredzei – pēkšņā ziņa par varbūtēju zaudējumu tā iesit pa smadzenēm, ka izslēdzas loģiskā domāšana un aizmirstas piekodinājumi uzmanīties.
Taču policija saņem iesniegumus arī no spēka paaudzes indivīdiem, kuri atsaukušies svešinieku piedāvājumam ieguldīt naudu kaut kādās biržas operācijās un tagad secina, ka šī summa jāieraksta skurstenī. Bez šaubām, žēl ikviena piekrāptā.
Un tajā pašā laikā gribas jautāt šiem neskaidras izcelsmes firmu “akciju brokeriem”, kuri sapņo uz sitiena nopelnīt miljonu: kas ļāva domāt, ka viņiem ir attiecīga izglītība vai vērtspapīru jomā balstītas zināšanas, lai no sava dīvāna pa taisno lēktu finanšu tirgus okeānā, kur cilvēki peldēšanas prasmi mācās gadiem gudru skolotāju vadībā?
Ir dīvaina sajūta vērot, cik koši zeļ lētticība dažādu zinātnes un tehnikas virzienu straujās attīstības laikmetā un kādi paradoksi uzpeld Covid-19 sakultajos ūdeņos.
Piemēram, tas pats par vispasaules oligarhu sazvērestības plāniem smalki informētais un pretvīrusa vakcīnu ražotāju neģēlīgos plānus atklājušais mūsu līdzpilsonis bez mazākajām šaubām sit saujā un pārskaita tūkstošus vienam absolūti nepazīstamam, kurš tālrunī izklausās draudzīgs un kaut ko skaistu apsola…
Palaikam uzplaiksnī par tautas veselo prātu norūpējušos centieni veicināt medijpratību un attīstīt sabiedrībā ziņu vētīšanas iemaņas. Šim nolūkam pat esot līdzekļi. Vispār pēdējais laiks skoloties. Vēl “tuč-tuč”, izsakoties gastronomijas maesto Mārtiņa Rītiņa terminoloģijā, un būsim standarts savulaik Lielā Viļa piesauktajai muļķu zemei.
