Lēts dzīvžogs no ceriņu atvasēm. Ieteikumi, kā pareizi pavairot 0
“Vēlos netērēt daudz naudas un iestādīt ātri augošu dzīvžogu. Vai var izmantot blakus ceriņu krūmiem esošos dzinumus?” GINTS CARNIKAVAS NOVADĀ
“Tās ir sakņu atvases, ko var izmantot pavairošanai. Tagad gan augus nevajag rakt ārā. Vislabāk to darīt, kad nav lapu,” skaidro Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas zinātniskā asistente Aiva Bojāre.
Lai iegūtu labi apsakņotus stādus, augustā, kad dzinumi labi nobrieduši, tos, atdurot ar lāpstu, atdala no mātesauga, bet neizrok no zemes. Atvases, kas aug ļoti tuvu māteskrūmam, nevajag atdalīt, jo tās parasti ir bez saknēm un pēc atciršanas aiziet bojā.
Jaunos stādus dzīvžogā stāda pavasarī, kamēr lapas vēl nav saplaukušas. Pārāk vēlu pavasarī stādīti ceriņi slikti ieaug. Izraktajiem stādiem jābūt vismaz 40–50 cm gariem. Mazākiem būs grūti izturēt konkurenci, ja vasarā ieaugs zālē.
Ceriņu dzīvžogu var gan cirpt (apgriežot veidojas mazāk ziedu), gan atstāt brīvi augošu. Formējamā, 1–2 m augstā zaļajā sienā augus izvieto 0,5 m attālumā citu no cita. Dzīvžogu apgriež vienreiz gadā pirms lapu plaukšanas.
Ierīkojot brīvi augošu norobežojošu joslu, augus stāda 0,8–1 m attālumā – pieaugot ceriņi sasniegs 3 m augstumu. Ceriņi vislabāk jūtas irdenā, trūdvielām bagātā augsnē, bet visnepiemērotākā ir zema, pārpurvota vieta.
Ceriņu šķirnes ar pildītiem ziediem visbiežāk pavairo potējot. Ņemot sakņu atvases no šādiem krūmiem, var iegūt visparastākā ceriņa stādus ar violetiem ziediem. Vecās šķirnes ar vienkāršiem baltiem ziediem parasti pieejamas kā patsakņu krūmi, respektīvi, aug uz savām kājām – to atvases saglabā visas šķirnes īpašības. Īpaši daudz sakņu atvašu veidojas ap 10 gadus veciem krūmiem.
