Diāna Jance: Lētie plastmasas pašiņi 1
Reizēm pārņem sajūta, it kā Latvija nemaz nebūtu Eiropas valsts ar senu kultūru un savu pašapziņu. Liekas, vēl netālā pagātnē latvieši tiešām dzīvojuši kokos, jo pārāk daudz iedzīvotāju gatavi noticēt burvjiem un pūšļotājiem. Turklāt vēl svešas izcelsmes, ar svešu kultūru, svešām tradīcijām un dzīvesziņu, taču viltīgi pielāgotu vietējiem apstākļiem.
Pirms kādiem gadiem nopietni vīri un sievas tālrādes ekrānos slavināja kārtējo brīnumlīdzekli – no Latvijas zemes dzīlēm nākošais ūdens mūsu veselībai tikai kaitējot, bet ja tam piebēršot no aizjūrām atvestu pulverīti, tad gan tauta kļūs stipra, vesela un laimīga… Lieki piebilst, ka tas attiecās vienīgi uz tiem, kas noticēs un maksās. Vēlāk lasīju kādā speciālista atzinumā: “Produkcijas reklāmā esot vērojamas vairākas komerckulta pazīmes: produkcijas agresīva uzspiešana, kritikas noraidīšana, lielas izmaiņas personas uzvedībā un uzskatos pēc piesaistīšanas (atsvešināšanās no apkārtējās pasaules, reizēm arī no radiem) un pieaugošas bailes izstāties no kopas. Galvenais risks ir tas, ka grupas biedri bieži zaudē kritisku attieksmi pret slavinātajām idejām, piedēvē šai produkcijai fantastiskas īpašības un tādējādi attālinās no realitātes.”
Šķelt sabiedrību, kurai pašas viedoklis vāji izteikts, ir gaužām vienkārši. Vēl pirms pārdesmit gadiem latviešu vēlētāju balsis uzpirka ar banāniem. Cik nu ilgs laiks aiztecējis, kopš tik daudz slavināja īpašo ūdentiņu ar šķietamajiem veselības uzlabotājiem. Neraugoties uz to, viss ir aizmirsts un vēl joprojām mulsinoši daudz parādās dažādu sektu pārstāvji, kuri sola tos pašus banānus jeb kā senos laikos un stāstos par mežoņiem – lētas stikla krellītes maina pret zeltu un sudrabu.
Februāra beigās Ķīpsalas grāmatu izstādē sākumā maigi, bet pēcāk uzmācīgi apmeklētājus uzrunāja vairākas jaunas un skaistas sievietes: “Vai nevēlieties iepazīties ar… jūs redzēsiet, ka tas jums palīdzēs…” Līdzīgi uzraksti ņirb mazpilsētu sludinājumu dēļos: “Seminārs, kurā atbrīvosim no ikdienas raizēm”, “Tavs ceļš uz augstāku attīstību”, “Sertificēti pasniedzēji palīdzēs atrast dzīves jēgu”…
“Es šo informāciju filtrēju, taču tas ir interesanti un sava taisnība jau viņiem ir,” apgalvo kāds vecāka gadagājuma Krievijas televīzijas pastāvīgais skatītājs. Protams, svešai varai ir sava taisnība, bet tā nav mūsu patiesība. Lai kā mēs nosauktu citu domu propagandētājus – par troļļiem, šarlatāniem, pūšļotājiem vai pat par šķietami nevainīgiem rūķīšiem –, svešais melu organisms savas dzirnas maļ izcili. Un jāņem vērā, ka tā iestrādes ir jau vairāk kā simtiem gadus vecas, savukārt mūsu kā jaunas valsts ticība labajam brīžam ir stipri naiva.
Dažādas viltus ziņas apjož un iespiežas prātos pavisam nemanāmi. Noticēt labi izveidotajam sižetam ir viegli, un savs taisnības grauds tur tiešām atrodams. Tomēr sena gudrība māca: “Par velti ir tikai siers peļu slazdā, un arī tikai otrajai pelei.”
28. aprīlī būs Lielā talka, mūsu mežos atkal iemaldījušās tukšās plastmasas pudeles, riepas un maisiņi. Bet šī ir lieliska iespēja iztīrīt arī mūsu piesārņotās galvas no stikla vai plastmasas krellītēm un viltotiem spogulīšiem, kuri neviļus sākuši rādīt šķību un lētu pašiņu. Tā taču bija mūsu Valsts prezidente, kura Dziesmu svētkos aicināja ticēt, ka mēs paši esam stipri un vareni. Pat krīzes situācijā palīdzēs savējie, ne svešie. Nelīdzēs ne suģestējoši acu skatieni no TV ekrāniem, ne arī brīnumdarītāju pulverīši un vārdotāji. Mums taču ir no senčiem mantotas tautasdziesmas ar gudru dzīvesziņu, katram dzīves gadījumam…
“Ja, Dieviņ, mantu dodi, / Dodi gudru padomiņu; / Manta vien maz der lieti, / Ja nav gudra padomiņa.” Tā māca latviešu tautas dziesma, viena no www.dainuskapis.lv rodamajām 268 tūkstošiem 815 ieskanētajām lapiņām.
