Lēta alus vai mūsu mežu dēļ ārvalstu profesori uz Latviju nebrauks 1
Ārvalstu mācībspēkus Latvijas augstskolām varētu piesaistīt gan ar lielāku finansējumu, gan motivētiem studentiem un samazinātām valsts valodas prasmes prasībām – tas izskanējis vairākās diskusijās par Latvijas augstskolu internacionalizāciju. Tomēr iezīmējas arī jautājumi par to, vai ārvalstnieku piesaistīšana nebūs pašmērķīga un kas notiks ar vietējiem mācībspēkiem.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) aprēķini liecina, ka pasaules labākajās augstskolās – tajās, kas starptautiskos reitingos iekļautas pirmajā simtniekā, – pat vairāk nekā trešdaļa akadēmiskā personāla ieradušies no ārvalstīm.
Valodas barjera?
Par to, kā stimulēt ārvalstu mācībspēku ienākšanu Latvijas augstskolās, nesen diskutēja arī Saeimas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijā.
Kā ierasts, arī te kā viens no šķēršļiem augstskolu internacionalizācijai tika minētas augstās valsts valodas prasības, kaut arī tās attiecas tikai uz pastāvīgā darbā strādājošiem mācībspēkiem, nevis vieslektoriem un viesprofesoriem. Saeimas deputāte Marija Golubeva (“Attīstībai/Par”) lika saprast, ka svarīgi, lai ārvalstnieki te būtu pastāvīgā darbā, jo tikai “ievēlētais profesors ap sevi veido puduri, kur aug doktoranti un tā tālāk”.
Iepriekš IZM skeptiski raudzījās uz aicinājumiem samazināt valsts valodas prasmes prasības.
Šķiet, ka tagad nostāja pamazām mainās, jo arī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska iestājas par straujāku internacionalizāciju.
IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietniece politikas ieviešanas un monitoringa jomā Diāna Laipniece sacīja, ka ministrija esot atvērta “konstruktīviem piedāvājumiem par valodas situāciju”. Tajā pašā laikā viņa uzsvēra, ka “ierobežojumu nav tik daudz, kā tiek attēlots”.
D. Laipniece pieļāva, ka ārvalstu mācībspēku ienākšanu Latvijas augstskolās kavē tieši finansējuma trūkums un mūsu pašu akadēmiskā personāla bailes no konkurences. Patlaban noteikts, ka Latvijas augstskolām jātiecas uz to, lai vismaz 5% akadēmiskā personāla būtu no ārvalstīm. D. Laipniece norādīja: kad šo latiņu noteica, augstskolas negribēja, lai tā būtu augstāka.
Mainīgie dati
Latvijas lielākajās augstskolās ārvalstu mācībspēku nav nemaz tik maz. Saskaņā ar jaunākajiem datiem Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) ir 9,9% ārvalstu mācībspēku, bet Latvijas Universitātē – 10,2%. Abas augstskolas reitingā atrodas augstskolu grupā, kas ieņem 801.–1000. vietu. Šāda līmeņa universitātēs ārvalstu mācībspēku parasti nav vairāk par 7%. Augstskolas, kur desmitā daļa akadēmiskā personāla ir no ārvalstīm, parasti reitingā ieņem ap 500. vietu. Nav gan līdz galam skaidrs, cik uzticami ir šie dati: vai ārvalstu mācībspēkos ieskaitāmi tikai pastāvīgā darbā esošie vai arī tie, kuri ir vieslektori. IZM pārskats par ārvalstnieku īpatsvaru akadēmiskajā personālā liecina, ka valsts augstskolu vidū pērn ļoti izcēlās Vidzemes Augstskola, kur bija pat 17% ārvalstu mācībspēku, un RTU, kur strādāja 12% ārvalstnieku, bet LU bijis tikai 1% ārvalstnieku. Tikmēr LU “Latvijas Avīzei” sniegtie dati liecina, ka iepriekšējos gados tur docēja ap 5% ārvalstnieku, bet šogad viņu skaits sasniedzis 8%.
Kāpēc dati ir tik atšķirīgi, nevarēja paskaidrot ne IZM, ne augstskolās. Ir gadījumi, kad ārvalstu profesors augstskolā nevis pasniedz kādu studiju kursu, bet ierodas tikai uz nedēļu vai pat nolasa tikai vienu lekciju. Nav skaidrs, vai tādos gadījumos viņš tiek iegrāmatots kā ārvalstu pasniedzējs.
Ārvalstniekiem jāmaksā vairāk?
Lai ārvalstniekiem būtu darbs, visticamāk, nāktos arī atteikties no ierobežojuma, kas nosaka, ka valsts augstskolu studiju programmās, ja vien tās nav paredzētas ārvalstu studentiem, tikai piektdaļu satura drīkst īstenot svešvalodās. Šobrīd vērojams: ja augstskolā lekcijas notiek tikai angliski, kā tas ir, piemēram, privātajā Rīgas Ekonomikas augstskolā, tad arī ārvalstu mācībspēku tur ir daudz. Vēl viens būtisks diskusijās minēts aspekts: pasniedzēji ir gatavi braukt strādāt ar motivētiem studentiem, jo tad darbs ir interesantāks nekā tad, ja studenti tikai “atsēž” lekcijas.
Vēl viens aspekts ir atalgojums, kas Latvijā mācībspēkiem, protams, dažādās augstskolās un studiju programmās atšķiras, tomēr pasaules līmenī lielākoties nav konkurētspējīgs.
Piemēram, Latvijas Lauksaimniecības universitātei pārsvarā izdodas piesaistīt viespasniedzējus no Lietuvas un Polijas, jo tur ir līdzīgas algas. Šobrīd gan ES struktūrfondu atbalsts ļauj viesprofesoram maksāt 2500 eiro mēnesī. Taču, kad attiecīgais ES finansētais projekts beigsies, atalgojums saruks līdz 900 eiro, un mācībspēks, visticamāk, aizbrauks.
Vai vajadzētu samazināt algas vietējiem mācībspēkiem, lai piesaistītu ārvalstniekus? M. Golubeva uzskata: finansējot augstskolas, IZM daļa budžeta jānovirza tieši profesoru algām. Tad labums būtu gan vietējiem, gan ārzemniekiem.
Kas notiks ar savējiem
Saeimas deputāte no Nacionālās apvienības frakcijas un LU profesore Janīna Kursīte uzskata, ka vairāk vajadzētu koncentrēties nevis uz ārvalstu profesoru piesaisti, bet gan vietējo mācībspēku kvalifikācijas un arī atalgojuma celšanu. “Ja augstskolās vajag ārvalstniekus, lai celtu konkurenci, tad arī Saeimā vajag ārvalstniekus, lai paaugstinātu konkurenci. Tā jau aizejam līdz absurdam,” sacīja J. Kursīte.
Patiesi, par to, vai daļa vietējo mācībspēku nepaliks bez darba, ja Latvijā ieradīsies vairāk ārvalstu profesoru, pagaidām runāts maz.
Katrā zinātņu jomā situācija varētu būt atšķirīga. Piemēram, IZM organizētajā diskusijā par akadēmiskās karjeras restartu Didzis Bērziņš, kurš nesen atstāja docenta amatu LU Sociālo zinātņu fakultātē, atklāja, ka, pateicoties Eiropas struktūrfondu finansējumam, ir saražots gana daudz jauno doktoru, lai visiem darba augstskolās nepietiktu.
Arī Saeimas apakškomisijā Dagmāra Beitnere-La Galla (Jaunā konservatīvā partija) teica: “Ir mūsu pašu cilvēki ar doktora grādu, kas te nedabū darbu savā jomā un atver kafejnīcu.” Savukārt K. Sedlenieks atzina – sociālās antropoloģijas jomā Latvijā ir tik maz mācībspēku, ka, lai īstenotu studiju programmu, bez ārvalstniekiem neiztikt jau tagad.
Augstākās izglītības kvalitāti nevar celt, ja ārvalstu mācībspēki tiks piesaistīti tikai tālab, lai to skaits sasniegtu noteiktu īpatsvaru.
Saeimas deputāts Jānis Vucāns (Zaļo un zemnieku savienība) norādīja: “Jēga piesaistīt ārvalstu mācībspēkus ir, lai iegūtu tās kompetences, kādu vietējiem nav, un lai nodrošinātu kritisko masu, lai būtu ar ko diskutēt, jo jaunas zināšanas ļoti bieži veidojas diskutējot.” LLU katram ārvalstniekam cenšas “piestiprināt” doktorantu, kurš pārņems attiecīgā studiju kursa lasīšanu, kad ārvalstnieks dosies prom no Latvijas.
Kāpēc ārvalstu mācībspēki izvēlas strādāt RTU?
Igors Tipāns, RTU rektora vietnieks starptautiskajā akadēmiskajā sadarbībā un ārzemju studentu apmācībā: “Galvenais iemesls ir lielais studiju programmu skaits, kur iespējams mācīt angļu valodā.
Šādu studiju programmu mums ir daudz, jo te ir arī daudz ārvalstu studentu: dažās studiju programmās maģistrantūrā ir pat vairāk ārvalstnieku nekā vietējo. Līdz ar to veidojas internacionāla vide, kas šos pasniedzējus piesaista. Ārvalstniekus finansējam, izmantojot Eiropas struktūrfondu līdzekļus vai arī maināmies pasniedzējiem.
Proti, mūsu mācībspēks dodas uz laiku strādāt ārvalstu universitātē, bet no turienes mācībspēks brauc pie mums. Lielas zvaigznes gan nevaram atļauties aicināt. Naivi domāt, ka ārvalstnieki šurp brauks tāpēc, ka te ir tīra vide vai zemākas dzīvošanas izmaksas.
Ja kādam ASV universitātē katedras finansējums ir tāds kā mums visas augstskolas, ir naivi domāt, ka viņš brauks šurp dēļ mūsu mežiem vai lēta alus.
Nav tā, ka ārvalstniekus piesaistām tāpēc vien, lai pildītu internacionalizācijas prasības. Katrs mācībspēks ienes ko jaunu, piemēram, jaunas darba metodes. Vai studenti labprāt izvēlas ārvalstnieku lasītus kursus? Bieži vien viņi tiek nolikti fakta priekšā, ka tagad jums būs pasniedzējs no ārzemēm.”
