FOTO: Lestene – mūžīgā miera vieta vēl 236 leģionāriem 3
“Viņi ir atgriezušies mājās, lai rastu mūžīgo mieru.” Šis ir atslēgteikums pasākumam, kas 8. maijā, Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā un šogad arī Mātes dienā, notika Tukuma novada Lestenes pagasta Lestenes Brāļu kapos. Tur ar dievvārdiem un militārā goda izrādīšanu tika iesvētīti 236 no Krievijas pārvesto latviešu leģiona karavīru un vēl trīs tepat Latvijā atrasto karavīru kapi.
Šajā īpašajā saulainajā, pat karstajā pavasara dienā Lestenes Brāļu kapos ļaužu bija pulcējies divas trīs reizes vairāk, nekā mēdz būt Leģionāru piemiņas dienā 16. martā. Vainagu nolikšanas ceremonijā un svinīgajā piemiņas pasākumā netrūka Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces, aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa, Nacionālo bruņoto spēku komandiera Raimonda Graubes, Saeimas deputātu no Nacionālās apvienības, Eiroparlamenta deputāta Arta Pabrika, Brāļu kapu komitejas (BKK), Latvijas Nacionālo karavīru biedrības, “Daugavas vanagu” un Tukuma novada pašvaldības pārstāvju. Sprediķus teica katoļu un luterāņu mācītāji. Guntis Kalme atgādināja, cik svarīgi ir lepoties ar leģionāriem: “Jo nākamās paaudzes mūs vērtēs pēc tā, kā mēs cienījām savus priekšgājējus.” “Mēs skaidri un gaiši pasākām pasaulei, ka godināsim ikvienu kritušo latviešu karavīru, lai kurā frontes pusē viņš arī būtu karojis. Jo viņš ir daļa mūsu tautas. Daļa no Latvijas. Šodien esam pulcējušies, lai iesvētītu kapavietas 236 svešā zemē kritušiem latviešu karavīriem, kas atgriezušies dzimtenē. 236 latviešu karavīri nu ir atraduši mūža mieru dzimtenē. Viņu kapavietām būs vārdi, viņus, lai godinātu kritušo piemiņu, varēs apmeklēt tuvinieki, paziņas, ikviens latvietis. Viņu sapnis ir piepildījies. Viņi cīnījās ar domu, ka Latvijai jābūt neatkarīgai valstij. Tagad viņi ir mājās; viņi ir brīvā Latvijā,” savā uzrunā, kas sekoja dievkalpojumam Lestenes baznīcā, sacīja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Savukārt Raimonds Bergmanis uzsvēra, ka leģionāri karojuši svešās uniformās, taču “sirdī vienmēr nesa līdzi Latviju”. Bergmanis solīja darīt visu, lai svešumā kritušo latviešu karavīru meklēšanas un pārapbedīšanas process turpinātos, “lai beigtos neziņa”, kā to formulēja Artis Pabriks.
Šoreiz bija runa par leģionāriem, kas krituši 1944. gada pavasarī un līdz mājās pārnākšanai dusēja pārpurvotā karavīru kapsētā Pleskavas apgabala Puškinogorskas rajona Voronkovas ciema tuvumā, netālu no Opočkas. Karavīri no Krievijas tika pārvesti dzimtenē 2015. gada 22. decembrī, bet līdz ar 8. maija pasākumu ir noslēdzies tas darba posms, kuru BKK vēl tās priekšsēdētāja Eižena Upmaņa vadībā uzsāka pirms trim četriem gadiem un kas prasīja daudz formalitāšu un saskaņošanu, jo leģionāru kā Vācijas bruņotajiem spēkiem padota formējuma kapu statusu Krievijā nosaka attiecīgi Vācijas un Krievijas līgumi. Tādējādi arī jautājums par ekshumāciju un pārvešanu juridiski bija jārisina Vācijas un Krievijas vienošanās kontekstā un BKK meklētāji no vienības “Leģenda” strādāja kopā ar Vācu kara kapu kopšanas tautas apvienības speciālistiem un Krievijas organizāciju “Kara memoriāli”.
Ekshumēto identifikācija pēc karavīru žetoniem notika Vācijas arhīvos. Mājās pārvešana tika organizēta atbilstoši 2007. gada starpvalstu līgumam par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā. Diemžēl tiem pieciem latviešu karavīriem, kurus Voronkovas pulka kapsētā neizdevās identificēt, bija jāpaliek vācu karavīru kapos Sebežā Krievijā, kur kopā ar aptuveni desmit tūkstošiem vācu karavīru jau atdusas arī iepriekšējos gados Pleskavas apgabalā atrasto vairāk nekā 100 latviešu pīšļi.
Jāatzīmē, ka pārapbedīšanas sagatavošanas procesa laikā, tajā skaitā arī ar “LA” palīdzību notika piederīgo meklēšana un šai akcijai atsaukušies 83 kritušo leģionāru radinieki, tādējādi parādot, ka tuviniekiem arī pēc pusgadsimta nav vienaldzīgs kritušo, bez vēsts pazudušo brāļu, vīru, tēvu un vectēvu liktenis.
Reālais apbedīšanas process Lestenes Brāļu kapos tika pabeigts aprīļa vidū. Par 236 individuālo kapa plākšņu izgatavošanu gādāja Latvijas Nacionālo karavīru biedrība kopā ar “Daugavas vanagiem”. Uz plāksnēm ir karavīra vārds, pakāpe, dzimšanas un miršanas dati. Jaunie apbedījumi meklējami kapu labajā pusē. Par tiem skaidri liecina melnā zeme, kurā vēl nav paguvusi uzdīgt zāle. Uz katras kapa plāksnes likti divi trīs ziedi, taču dažiem to vesels klēpis vai pat vairāki – tā ir droša pazīme, ka šim karavīram Latvijā joprojām ir radinieki, kas priecājas par viņa pārnākšanu. Baltu rožu pušķis un vēl dažādi ziedi krāšņo Jāņa Šļūkas kapu; turpat arī viņa fotogrāfija. 1944. gada 5. aprīlī kritušajam leģionāram uz Lesteni atbraukusi viskuplākā radu saime. 96 gadus vecā Zenta Šļūka savu vīru pēdējo reizi redzējusi pirms 72 gadiem, kad tikai pēc diviem kopdzīvē pavadītiem gadiem Šķirotavas stacijā pavadīja uz fronti. Leģionā iesaukti un krituši arī divi Zentas brāļi, kuru vārdi ir Lestenes piemiņas sienā. “Omīte visu mūžu ir stāstījusi par savu vīru un brāļiem. Tāpēc jau mūsu te ir tik daudz. Un viņa taču visu mūžu gaidīja Jāni. Nebija miera, bija bail, ka nesagaidīs. Viņa jau domāja, ka tā arī kaut kur purvos, grāvjos paliks,” stāsta Zentas Šļūkas mazmeita Inta Bāgante. Bet sirmā Rita Lukševica ir sagaidījusi vecākā brāļa pārnākšanu: “Pēdējo reizi viņu redzēju, kad gāja prom armijā 1943. gada beigās. Atceros, ka viņš ienāca atvadīties garā šinelī un laiviņcepurē. Tādu es viņu redzēju, un tāds viņš manā atmiņā palika. Kad viņš krita, mums atsūtīja cauršautu kabatasgrāmatiņu. Brāļa fotogrāfijas man nav.” Vairāki uzrunātie teic, ka līdz šim 16. martā uz Lesteni braukuši tikai vienu otru reizi, bet tagad būšot jābrauc regulārāk.
