Lestenē bez skaļām runām 1
Valstī izsludinātā ārkārtas situācija 16. marta leģionāru piemiņas dienā liedza arī organizētus piemiņas pasākumus leģionāru Brāļu kapos Tukuma novada Lestenē. Tas tomēr nenozīmēja, ka, atliekot svinīgas runas un koru dziedāšanu, leģionāru kapi tiktu aizmirsti. “Šodien te uz Lesteni atbraukuši tie, kam to patiesi vajag, nevis tie, kas grib izrādīties,” bilda viens no 16. marta piemiņas pasākumu organizētājiem citos gados Jānis Atis Krūmiņš.
Auksta vēja pārvaldītajā kapulauka teritorijā, kur parasti šajā dienā uz piemiņas brīdi pulcējas kāds pustūkstotis ļaužu, tagad atkarībā no brīža redzēja vienlaikus uzturamies 10–30 cilvēkus. Visi vai nu gados jauni, vai pusmūžā. Gados vecāku nav. Situācijas dēļ neviena iestāde transportu uz Lesteni neorganizēja, tādēļ nokļūšana tur bija katra paša ziņā. Agrāk policijas kordons sagaidīja braucējus gabalu pirms baznīcas un tieši pie kapsētas nemaz nebija iespējams piebraukt, bet šoreiz autostāvvietā braucamo skaits turējās ap desmit un situāciju uzraudzīja tikai divas policijas ekipāžas.
Nebija autobusu, kurus savu senioru vajadzībām parasti organizēja pašvaldības.
Tāpat nebija valdības ministru un Nacionālo bruņoto spēku vadības pārstāvju, kaut nav izslēdzams, ka dienas gaitā kāds no tiem varēja arī ierasties. Lestenes luterāņu baznīca bija slēgta – pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas tur bija paredzēts koncerts. Tā kā apmeklētāju mazāk, mazāk arī ziedu un sveču kā pie centrālā krusta un “Dzimtenes – Mātes Latvijas” tēla, tā individuālajām kapu plāksnēm un sānu sienām, kurās iegravēti tūkstošiem kritušo vārdu.
Parunājot ar atnākušajiem ļaudīm, atklājas, ka daļa tomēr cerējusi uz kādu svinīgu brīdi, taču nejūtas īpaši aizvainoti, ka tāda nebūs. Dažs prāto, vai varas iestāžu reakcija būšot tāda pati, ja vīruss aizkavēsies Latvijā līdz 9. maijam un nāksies domāt, ko darīt ar Uzvaras parka saietu. Kāds zemessargs no Dobeles teic, ka ir leģionāra dēls un, kaut tēvs nav apbedīts Lestenē, tomēr 16. martā mēdzot regulāri atbraukt uz šo vietu. Viņš pilnībā piekrīt, ka masu pasākumus ierobežot vajadzējis. Jauniešu pāris no Rīgas stāsta, ka oficiāla sarīkojuma trūkums viņu attieksmē neko nemaina, jo tā vairāk ir personīga lieta te atbraukt un nolikt ziedus.
Abi no rīta bijuši arī pie Brīvības pieminekļa, un tas, ka nav bijis tik daudz cilvēku, ka viss noritējis mierīgi un nav bijis neviena “antifašista”, kas bļaustītos un izkliegtu kādus saukļus, atstājis pozitīvu iespaidu.
Jāteic, arī citi Lestenes apmeklētāji, ar ko runāju, to atzīmē ar gandarījumu.
Aivars no Saldus uz Lesteni 16. martā braucot katru gadu, jo abi vectēvi bijuši leģionāri. Teic, ka interesējas par vēstures lietām un šoreiz ieradies, lai memoriālajā sienā sameklētu vairākus konkrētus uzvārdus. Leģionāru mazdēla skatījumā svinīgas ceremonijas noskaņai tomēr pietrūkstot: “Saprotu, ka situācija mainījusies. Es to pieņemu. Tomēr kaut ko svinīgu gribētos. No otras puses, es te esmu bijis arī jūnijā, un izrādījās, ka neesmu vienīgais. Tas nozīmē, ka tautai nemaz nevajag kaut ko īpašu, lai te atbrauktu.”
Ap pulksten 14 individuāli ierodas vairāki Nacionālās apvienības deputāti un biedri. Arī Raivis Dzintars. Viņa partijas kolēģis Ritvars Jansons sarunā atzīst, ka pašam klusa leģionāru pieminēšana patīk pat labāk: “Cilvēki noliek ziedus konkrētam radiniekam. Fons ir pieklusināts. Nav patosa, nav tās stāvēšanas runu laikā – esmu redzējis, cik grūti veciem cilvēkiem to visu izturēt, kājās stāvot. Šis ir tāds piemiņas brīža “īsais formāts”, un uz tādu, manuprāt, būtu jātiecas arī turpmāk. Bet “Vilku” dziesmas gan vajag noteikti, jo tas dod to sajūtu, kā šīs dziesmas toreiz dziedāja jauni vīri, ne jau veci onkuļi.” “Vilku” vīrus satieku ārpusē.
Kopas dalībnieks Andris Balcers spriež, ka politiķu runas Lestenes piemiņas brīžos viņam nekad pie sirds nav gājušas: “Taisīt kaut kādu politisko kapitālu uz to karavīru dzīvību rēķina, kas cīnījušies par Latviju, ir nekrietni.” Balceram gan iebilst Jānis Atis Krūmiņš: “Kaut kādu akcentu vajag, un man drusciņ sāp, ka tāda šoreiz nav, taču arī man bija doma neļaut šogad runāt kādiem politikāņiem. Lai viss būtu īsi. Bet kaut kādiem godiem jābūt. Mums bija iecerēts koncerts Rīgas Latviešu biedrībā, ar to būtu pieticis, bet arī tas nenotiek. Taču nākamgad 16. martā viss notiks kā parasti. Mēs nevaram atkāpties. Tas celiņš ir iestaigāts. Tāpēc šis gads ir ļoti vērtīgs pārdomām, lai mēs ieietu jaunā posmā un izturētos pret kritušajiem karavīriem dvēseliskāk, atdalot politiku.”
