Lešinska saraksts starp divām pasaulēm 2
Imanta Lešinska memuāru “Starp divām pasaulēm” publicēšana uztverama kā turpinājums procesiem sabiedrībā, kas saistīti ar tā saucamo čekas maisu atvēršanu.
Klātesot vairāk nekā simt trimdas un vietējās latviešu sabiedrības pārstāvjiem, kuru vidū arī vēsturnieki un Saeimas deputāti, šonedēļ atvēra Imanta Lešinska grāmatu “Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti”. Grāmata pieskaitāma memuārliteratūrai, kurā kādreizējais padomju okupācijas varai uzticamais darbonis 430 lapaspusēs atklāj Valsts drošības komitejas (VDK) centienus šķelt latviešu sabiedrību Latvijā un emigrācijā.
Imants Lešinskis padomju laikos strādāja par laikraksta “Dzimtenes Balss” redaktoru, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs prezidija priekšsēdētāju. 1978. gadā viņš, būdams ANO ierēdnis Ņujorkā, kopā ar sievu un meitu lūdza politisko patvērumu ASV. Kopš tā laika amerikāņu sabiedrībai viņš bija vācu izcelsmes vēsturnieks Pīters Frīdrihs Dorns. Tikai pēc Lešinska nāves (1985. g.) plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka ar Rietumu izlūkdienestiem viņš sadarbojies jau kopš 1960. gada.
Grāmatā, ko sastādījusi I. Lešinska meita Ieva Lešinska, ir atkārtoti publicēta Lešinska rakstu sērija Ņujorkas laikrakstā “Laiks”, kuras turpinājumus trimdinieki no laikraksta izgrieza, apsprieda un analizēja. Īstai grāmatai bija jātop vēlāk, angļu valodā. Tur bija iecerēts atklāt detaļas par pirmo pārbēgšanas mēģinājumu, darbību VDK segorganizācijās un sadarbību ar ārvalstu slepenajiem dienestiem. No tikko iesāktās grāmatas saglabājies izdevniecībā iesniegtais kopsavilkums un pirmās nodaļas fragmenti, kuri nu iztulkoti latviešu valodā un publicēti.
“Nav tā, ka grāmata runā tikai par pagātni. Grāmata runā arī par tagadni un ir zināmā mērā vērsta nākotnē. Runa ir par cilvēku izvēlēm, kas ir tikušas izdarītas, un izvēlēm, kuras joprojām katram ir jāizdara, respektīvi, vai būšu nelietis vai godīgs cilvēks, vai atdošu velnam mazo pirkstiņu vai tomēr nedošu. Tieši tāpēc šī grāmata ir svarīga,” grāmatas atvēršanā teica Ieva Lešinska.
“Latvijai atgūstot neatkarību, nebija ārēju spēku, kas varēja virzīt dekomunizācijas procesu. Bijušie padomju varasvīri kā prusaki līda no dažādām spraugām, organizējās, viņiem bija nauda, un viņi bija tie, kas lielā mērā noteica Latvijas virzību 90. gados līdztekus patriotiem. Šodien mūsu vidū ļoti ievērojamus posteņus ieņem bijušie partijas darboņi. Es nerunāju par ierindas partijas biedriem, es runāju par tiem, kas bija izvēlējušies partiju un čeku kā karjeru. Šie cilvēki joprojām lielā mērā ietekmē mūsu politisko dzīvi, mūsu domāšanu un arī saimniecisko dzīvi,” grāmatas atvēršanā teica kādreizējais Latvijas diplomāts Valdis Krastiņš. Viņaprāt, Latvijā dekomunizācijas process ir nokavēts, tagad lēnā garā ir jāizdzīvo padomju driskas, kas uzpeld. Tieši šādā kontekstā I. Lešinska grāmatu aicināja uztvert V. Krastiņš.
Žurnālists, kādreizējais “Dzimtenes Balss” redaktors Voldemārs Hermanis arī aicina nerīkot raganu medības un neuztvert visu tikai kā baltu vai melnu – cilvēki darbojās ietvaros, kādi bija doti un atļauti, protams, saskaņā ar savu godaprātu. “Vērtējot žurnālistus, kultūras darbiniekus, kas darbojās padomju laikos, vajadzētu nodalīt divas lietas. Pirmkārt, mazdūšību, jo kāds ir palicis malā, kāds noklusējis. Otrkārt, atklātu denuncēšanu, atklātu savu tuvāko līdzbiedru nodošanu, jo, lai to darītu, nebija jābūt čekas ziņotājam.”
VDK kontrolē esošās Kultūras sakaru komitejas galvenais uzdevums bija diskreditēt latviešu nacionālo organizāciju vadītājus cerībā apturēt viņu sadarbību ar rietumvalstu vadītājiem.
