Lepojas ar mazbērniem 0
Jautāju senioriem, vai viņi zina savu mazbērnu nākotnes plānus.
Andris Liepiņš Valmierā: “Mana mazmeita šogad absolvēs vidusskolu un, visticamāk, pēc tam dosies studēt uz ārzemēm. Viņas izvēli es atbalstu un ar mazmeitu lepojos, jo, šķiet, ārvalstu augstākā izglītība ir labāka un tai ir arī lielāks prestižs. Par laimi, manai mazmeitai ir arī kas šīs ārzemju studijas apmaksā, tāpēc nesatraucos, ka viņai varētu nākties mācības apvienot ar pilnas slodzes darbu vai vēlāk raizēties par lielu studiju kredītu atmaksu. Viņa lieliski glezno, ar izcilību beidza mākslas skolu un ļoti labas sekmes viņai vienmēr bijušas arī citos humanitārajos priekšmetos skolā. Tāpēc domāju, ka viņa izvēlēsies studēt kādu ar mākslu saistītu zinātni – varbūt kultūras menedžmentu. Arī šo izvēli es atbalstu, jo, ja viņai patiks tas, ko viņa darīs, gan meitene “izsitīsies”.”
L. Sēja Rīgā: “Abi mani mazdēli jau studē – viens mācās Rīgas Stradiņa universitātē, bet otrs, izturējis smagu konkursu, devies studijās uz Kipru, no kurienes atgriezīsies jau kā zinātņu doktors. Mācoties viņš jau apceļojis visu pasauli un es lepojos, ka mans mazdēls izaudzis par tik gudru un pieredzes bagātu cilvēku. Redzu, kā jāmācās arī otram mazdēlam, kurš palicis Rīgā un, šķiet, lai šodien iegūtu augstāko izglītību, jauniešiem jāzina nez kas. Visu laiku, ko mazdēls pavada mājās, viņš ir ieurbies grāmatās. Mani nedaudz uztrauc vienīgi tas, ka zēni studijām izvēlējušies nepraktiskas zinātnes. Esmu pieredzējusi, cik nepastāvīga ir politika, tāpēc gribētu, lai viņi savu dzīvi saista ar kaut ko stabilāku.”
Ilga Strauberga Alūksnes novadā: “Mana mazmeita aizbraukusi uz Jelgavu studēt agronomiju, bet mazdēls pēc vidusskolas beigšanas nolēmis palikt tepat novadā un turpināt strādāt lauku un meža darbus. Lai arī viņu augstās skolās gūstamas zinības nevilina, es vienlīdz lepojos ar abiem saviem mazbērniem. Svarīgāk ir tas, lai mazbērni izaug par labestīgiem cilvēkiem un viņiem piemīt darba tikums. Vēl man ir svarīgi, lai viņi paliek Latvijā un atrod darbu šeit vai paši kļūst par uzņēmējiem, kopjot laukus dzimtajā zemē. Sāp sirds, skatoties, ka, meklējot pārticīgāku dzīvi, pa pasauli izsējas tik daudz latviešu jauniešu!”
