Viegli nav, bet lepnumu tautai nevajag zaudēt. Lai kā man klājies, bet lūgusies gan nevienam neko neesmu. Nu man ir pensija – par trīskāršotiem sešpadsmit Sibīrijas gadiem. Kā ir, tā jādzīvo. Bet es arī zinu skaidri – tiem “ubagiem”, kuri sēž ar pastieptu roku, tiem visiem ir kāds valsts piešķirts lats. Un viņiem nav mazāk kā man. Tāpēc šajās rokās es nekad neko nelieku. 0
– Liktenis jūs ir bargi pārbaudījis. Sibīrija. Vīra zaudējums. Pazemojumi, atgriežoties Latvijā. Arī dēls jau aizsaulē. Ko tas viss jūsos atstājis – naidu, bailes, nepārvaramu rūgtumu?
– Ja es dusmotos, justu naidu, tad es dzīvot nevarētu. Jo naids cilvēku sagrauj. Pat slikts vārds, slikta doma iespaido apkārtējos un mani pašu. Es nedrīkstu skaisties. Tas nenozīmē, ka es dzīvoju pēc tēvreizes – “… un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem”. Nevaru lielīties, ka būtu piedevusi tiem, kas manu vīru Sibīrijā noslepkavoja. Bet nedrīkstu par to domāt. Es jau esmu tiktāl aizdzīvojusi, ka māku gan neskaisties, gan nedusmoties. Neesmu labāka par citiem, bet apzināti gaiņāju slikto, zemo prom – lai es varētu strādāt, lai mana istaba ir tīra no ļaunuma. Arī grāmata… jā, vietām tomēr kaut kas tāds sliktāks ir palaists – par tiem pašiem muižniekiem utt. Tas sasmadzina grāmatu. Ak vai, ja sāktu visas vainas un nodarījumus uzskaitīt, man te, istabā, vairs nebūtu ko elpot…
– Jūs esat viena no represēto latviešu tūkstošiem. Kādu jūtat sabiedrības attieksmi pret jums un jūsu līdziniekiem?
– Skaidrs, ka šobrīd ir citādi nekā dažus gadus agrāk, atmodas sakuma. Es to saku bez dusmām, tā vienkārši ir manam prātam nepieņemama un nesaprotama lieta: savulaik mums visu – māju, zemi, lopus – atsavināja dažās minūtēs. Tagad, lai atgūtu savu īpašumu, paiet gadi. Daudzi tā arī nesagaida atgriešanos tēva mājās. Es jau nezinu, vai sagaidīšu brīdi, kad atgūšu to zemes pleķīti Ogres upītes krastā, kur kādreiz ar vīru nopirkām mājas. Ne jau mantas, bet to senču dvēseļu dēļ, ar ko tur zeme piestarota.
– Jūs, sava tēva un mātes dzimtu apzinādama, esat Āraišu novadu krustu šķērsu izstaigājusi, zem klajas debess un siena zārdos neskaitāmas naktis pārlaidusi, iegriezusies vai katrā tuv– un tālradu mājā, arī pavisam svešās. Tik daudz ļauna no cilvēkiem piedzīvojušai, vai jums nebija bail no ceļā satiktiem nelabiem ļaudīm?
