Lepnums par rakstītājiem … un lasītājiem. Intervija ar grāmatu izdevniecības “Latvijas Mediji” vadītāju Eviju Veidi 1
Ar akciju “Latvijas lepnums” grāmatu izdevniecības “Latvijas Mediji” vadītājai Evijai Veidei līdz šim bijusi tāda pati saskare kā vairākumam – jau ilgi laureātu svinīgā apbalvošana ir bijis tradicionāls, emocionāli piesātināts pasākums gada nogalē.
“Sadzīvē arī esmu bijusi situācijās, kad cilvēki par šo titulu runā līdzīgi kā par Triju Zvaigžņu ordeni, un tas ir izskanējis ar lielu lepnumu,” viņa saka. Šogad Evija pirmo reizi iesaistījusies akcijas norisē, darbojoties žūrijā. Mūsu saruna – par akciju, taču arī par grāmatniecību. Tā kā esam kolēģes, Eviju intervijā uzrunāju ar “tu”.
Vai tev pašai būtu ko ieteikt akcijai “Latvijas lepnums”?
Šajā gadā par šo jautājumu domāju vairāk nekā parasti, jo, esot akcijai tuvāk, nācās iedomāties ne tikai par tiem, kuri ir pieteikti, par kuriem lasījām vēstules un par kuriem priecājāmies. Bija jāpadomā arī par otru pusi, par pieteicējiem – redzīgo, iesaistīto un aktīvo sabiedrības daļu, kas ikdienas steigā tomēr atrada brīdi, lai uzrakstītu pieteikuma vēstuli. Mēģinot apjautāt cilvēkus, gandrīz katram ienāktu prātā kāds potenciāls “Latvijas lepnuma” balvas kandidāts, bet ar to jau nepietiek! To žūrija neuzzina! Līdz vērtēšanai nonāk tikai tie, par kuriem uzraksta, tāpēc lepojos arī ar saredzētājiem.
Ir fantastiski, ja bērni lepojas ar vecākiem, ja audzēkņi lepojas ar skolotājiem. Lieliski, ja ļaudīm, kuru liktenis ir neapskaužami grūts, ko dažkārt var nojaust pēc vēstules formas, ceļā gadījies cilvēks, kurš viņus ir pamanījis, izšķirīgā brīdī palīdzējis, tāpēc kļuvis viņu acīs par “Latvijas lepnumu”!
Esmu par to sev izteikusi piezīmi – ka jāatrod laiks, lai pateiktu paldies. Ne tikai tiem, kas nodzīvojuši ilgu un bagātu mūžu, kam labie darbi krājušies gadu gadiem. Iedvesmojoši ir arī jauni cilvēki! Kādā vēstulē tā arī bija teikts – tik jauns un tik īsā laika posmā jau izdarījis to, to, to un vēl to…
Šogad esi akciju redzējusi no virtuves puses. Kā mainījies priekšstats?
Nevarētu teikt, ka tagad akcijas mērogs man liktos vēl lielāks un jaudīgāks. Nebija arī ilūziju, ka būs pa vienai vēstulei katrā nominācijā – to bija daudz, daudz vairāk. Jo vairāk, jo labāk!
Man bija prieks par to, ka pieteikumi parādīja sabiedrības vienotību: ieteikti bija ne vien latvieši, bet arī krievu tautības cilvēki, ļaudis ar īpašām vajadzībām, gan jauni, gan veci. Visi esam šīs valsts iedzīvotāji, mums ir kopīga dzīves telpa. Tas patiešām ir Latvijas lepnums. Iespējams, tā ir vieta, kur pārklājas un satiekas atšķirīgās informatīvās telpas, kā mēdz teikt kolēģi žurnālisti.
Kā bija darboties žūrijā?
Lepojos arī ar žūriju! Tā bija rūpīgi izlasījusi pieteikumus un pret šo lietu izturējās ļoti atbildīgi. Man gan bija grūti orientēties pieteikumu jūrā, un man ir dažas idejas, kā šo procesu atvieglot, bet bija pilnīgi skaidrs, ka katra žūrijas locekļa viedoklis bija pamatīgi argumentēts. Izvēle nebalstījās viena vai divu cilvēku nostājā!
Darbs žūrijā bija papildu pienākums, tavs pamatdarbs ir grāmatu izdevniecībā. Kas pašlaik tajā aktuāls? Ko var gaidīt lasītāji?
Gada beigas vienmēr ir saspringts posms, jo mēs kā tādi Ziemassvēku vecīši nodarbojamies ar dāvanu maisa pildīšanu – cerībā, ka grāmatu daudzi izvēlēsies dāvināt saviem bērniem, draugiem, radiem vai paziņām.
Izcelt ko vienu nav viegli, jo sagatavošanā ir daudz labu grāmatu. Lepojamies ar Annas Žīgures grāmatu “Mūsu tautas gaita”, kas ir iznākusi pavisam nesen un ko kā dāvanu saņems “Latvijas Avīzes” abonenti. Šī grāmata ir lielisks veids, kā mūsu vēsturi izstāstīt mazās epizodēs, nelielos mirkļos, īsos stāstos.
Tā nav akadēmiska vēsture, bet gan vēstījums caur atmiņām, cilvēku pieskārieniem zīmīgiem laika uzzibsnījumiem vai garākiem posmiem. Tomēr Anna Žīgure to ir prasmīgi veidojusi kā vienotu stāstījumu – no 1914. līdz pat 2018. gadam. Grūti izstāstīt, bet ļoti viegli lasīt, jo viens pavediens ved pie nākamā. Attopies, kad esi jau iegrimis lasāmvielā.
Esmu Annai jautājusi, vai nebija bažas par nesenāko – pēdējo 20 gadu – vēsturi, jo tajā grūtāk izvēlēties pieturas punktus. Piekrītu, ka labais ir tas, ka tā vēl ir dzīvākā atmiņā. Piemēram, banku krahi 90. gados! Ko tādu gribas ātrāk aizmirst, bet tā nu ir – starp notikumiem, kas ir spodrinājuši un stiprinājuši mūsu valsti, ir bijušas arī melnas dienas!
Kuru jauno autoru vēlies izcelt?
Lelde Kovaļova uzrakstījusi jaudīgu kriminālromānu “Bezvēsts pazudušās”. Viņa sevi pieteikusi kā viena no labām detektīvžanra autorēm! Svarīgi, lai mums būtu ne tikai spēcīga tulkotā literatūra, bet arī oriģinālā, kas veltīta šeit, uz vietas aktuālām problēmām.
Protams, Dace Judina ir lasītāju ļoti iemīļota, bet gribas, lai viņai būtu kompānija! Šķiet, teju vai katru dienu, atverot avīzes, var atrast sižetus vismaz pāris romāniem.
Top arī labs Svetlanas Ambergas detektīvs “Versijas: tēvi”, kur darbība risinās uz kibernoziegumu fona.
Pēdējie sagatavošanas darbi, un drīz atkārtotu izdošanu pieredzēs arī Jāņa Strauberga grāmata “Rīgas vēsture”. Neviens cits par šo tematu tik apjomīgi un saistoši nav vēstījis. Pie sējuma strādāts vairākus gadus, lai tas būtu ar zinātniskiem komentāriem – lai mūsdienu lasītājam būtu saprotamāks.
Milzīgs gandarījums, ka lasītājiem patīk Maijas Krekles “Melanholiskais valsis” – šī grāmata joprojām ir visvairāk pirkto grāmatu sarakstos. Šī gada lielākais pārsteigums un veiksme! Lepojos ar mūsu lasītājiem, jo Emīla Dārziņa stāsts pieder mums, latviešiem. Tas nav atvests no citām valstīm, noskatīts bestselleru listēs. Dzimis un audzis šeit pat. Maija Krekle lieliski pratusi šo stāstu izstāstīt. Līdz gada beigām būs jādomā par trešo piedruku.
Ko iesaki no tulkotajiem darbiem?
Fantastisks ir Marijas Ērnestamas romāns “Mīlestībai nav brīvdienu”. Tas piemērots brīžiem, kad neko nopietnu negribas lasīt. Tad to var paņemt un vienkārši atpūsties! Stāsts par mīlestību, nepatikšanām un nelielu pamānīšanos.
Līdzīga labsajūtas grāmata ir Mikaela Bergstranda “Skaistākās rokas Deli”. Darbība notiek Indijā, bet man jāsaka – ir Indija, un ir Indija. Viena, kuru rietumnieki padarījuši par garīguma tirgus placi, un otra, īstā Indija, kas sevī nes patieso šīs zemes garšu.
Sākumā biju, maigi izsakoties, skeptiski noskaņota par šīs grāmatas izdošanu, taču kolēģes izdevniecībā bija pilnīgi drošas – vajag!
Kad bija tapis tulkojums, arī es to izlasīju, jo ilgi meklējām ideju šīs grāmatas vākam. Izlasot mani pārņēma milzīgs gandarījums. Patika pašironija, ko varam attiecināt gan uz zviedriem, gan latviešiem, gan eiropiešiem kopumā – cik dažkārt esam prognozējami, kā mīlam stabilitāti un kā reaģējam, kad nokļūstam vietā, kur uz to ir pilnīgi cits skatījums! Kur dzīve var mainīties pusdienas laikā, kur par patiesu var kļūt tas, kas tobrīd nepieciešams. Kā rodas prasme saskatīt savus resursus! Lieliski, ka galvenais varonis Indijā iegūst garīgo stabilitāti, bet ne tādā veidā, kā esam pieraduši dzirdēt.
Kad uznāk pelēkais rudens, vajag lasīt tieši šādas grāmatas – ar košu Indijas tirgu uz vāka. Enerģija, košums, ņudzoņa kā pretstats mūsu pelēcīgi melnajam un padrūmajam gadalaikam. Dzīvesprieka tablete!
Rudens sākumā biji grandiozajā grāmatu mesē Frankfurtē. Kādas vēsmas tur sajuti?
Laikam lielākā Frankfurtes vēsma man bija apjausma, ka arvien vairāk cilvēku lieto audiofailus, tostarp arī grāmatas. Plūsma ir palielinājusies ļoti strauji, dažās valstīs – sprādzienveidīgi.
Atgriežoties pie saknēm, audiogrāmata nav nekas tāds, kas radies šodien. Grāmatas ir bijušas platēs, kasetēs, diskos, kā radiolasījumi. Digitālais laikmets laikam ir parāvis vaļā spundi vēl vieglākam un ērtākam piekļuves veidam, proti, caur digitālajām platformām faili ir ērti pieejami visās digitālajās ierīcēs, ko lietojam. Varam klausīties audiogrāmatu viedtālrunī, papildu aprīkojums nav vajadzīgs, nepieciešama tikai vēlme! Jāsaprot, kā to varam lietot mēs, vai tas darbosies arī mazajās valodās, kurām pieskaitāma arī latviešu, kurai robežas ir daudz grūtāk pārvarēt nekā angļu, vācu vai franču.
Ļoti uzrunājoša bija šā gada viesvalsts Norvēģijas devīze – “Sapnis mūsos”. Grāmata iemieso sapņus, dzīves, ko ļauj izdzīvot grāmatas. Norvēģi to bija trāpīgi pateikuši. Ielūkojoties viesvalsts grāmatu plauktos, kļuva skaidrs, cik daudzus no viņiem jau pazīstam – Jū Nesbē, Ērlingu Kagi, Sīri Petešenu…
Gandarīja fakts, ka izstādi apmeklēja vairāk cilvēku nekā pērn. Tas nozīmē, ka interese par grāmatām ir dzīva un pieņemas spēkā!
Vai parādījās arī nākamais pasaules bestsellers?
Teikt, ka Frankfurtē parādījās TĀ grāmata, gan nevar. Ne nākamais Harijs Poters, ne Dens Brauns, ne jaunās “Greja piecdesmit nokrāsas” neizgaismojās. TĀ grāmata kaut kur vēl slēpjas. Iespējams, kāda latviešu autora atvilktnē! Jo Frankfurtē skaļi izskanēja, ka Latvija nākotnē varētu kļūt par šīs grāmatu meses viesvalsti. Šķiet, ka tad, ja kaut kas tiek piesaukts skaļi, tas daļēji jau materializējas.
Valstij tas nozīmē lielus izdevumus, taču viesvalsts patiešām nokļūst prožektoru gaismā. Frankfurtē ir milzum daudz žurnālistu no dažādām valstīm, un arī vāciski rakstošā, rādošā un runājošā prese ir ļoti klātesoša. Viesvalsts autori, notikumi, tradīcijas nokļūst epicentrā, jo par izstādi raksta un raida ļoti daudz. Ikviens vismaz piemin, ka šajā gadā viesvalsts ir tāda un tāda. Konkrētās valsts publicitāte ir milzīga!
Lai mēs tam būtu gatavi un šāviens nebūtu pa tukšo, mums jābūt vāciski un arī citās svešvalodās izdotai latviešu literatūrai. Norvēģu “desants” bija 100 rakstnieki, kuri ieradās izstādē. Tā ka varam sākt veidot sarakstu un audzēt muskuļus. Mājasdarbs ikvienam izdevējam, ikvienam autoram – darīt labāko, ko tuvākajos gados spējam.
Vizītkarte
EVIJA VEIDE
Izdevniecības”Latvijas Mediji” direktore
Dzimusi 1977. g. 2.07. Krimuldā
Beigusi Krimuldas vidusskolu, LU Filoloģijas fakultāti
Precējusies, 3 bērnu mamma
Hobiji: lasīšana, ceļojumi, zirgi
