Lepnas, ka dzīvo Latvijā 4
Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā 4. maijā Melngalvju namā notiks Triju Zvaigžņu ordeņa, Viestura ordeņa un Atzinības krusta pasniegšanas svinīgā ceremonija. Augsto apbalvojumu saņems politiķi, uzņēmēji, kultūras darbinieki, zinātnieki, lauksaimnieki, sportisti, karavīri. Triju Zvaigžņu ordeni par savu darbu saņems arī Latvijas Nacionālā teātra aktrise kopš 1982. gada un režisore Ināra Slucka, bet Atzinības krustu – teātra vīriešu drēbnieku darbnīcas vadītāja Ināra Innuse. Starp citu, viņa šuj arī smokingus elegantākajiem un sabiedrībā pazīstamākajiem Latvijas vīriešiem. Abas apbalvojuma saņēmējas satiekam teātra drēbnieku darbnīcā, kur Ināras Innuses rokās ir tas, lai aktieru kostīmi mūsdienu franču dramaturga Žoela Pomrā lugā “Šis bērns” stilā un garā atbilstu iestudējumam, kura režisore ir Ināra Slucka. Abu uzvedums pirmizrādi piedzīvos Aktieru zālē 26. maijā.
– Kāda bija sajūta, uzzinot, ka jums piešķirts apbalvojums?
I. Slucka: – Apjukums. Ļoti liels pārsteigums. Un pēc tam prieks.
I. Innuse: – Man īstenībā bija tāda neticība. Kad sekretāre ienesa aploksni, domāju, tā vispār nav adresēta man. Atvēru vaļā, ieskatījos un apmulsu. Kāpēc man? Ko tādu esmu izdarījusi? Pēc tam – tiešām liels prieks.
– Vai atceraties, kur bijāt 4. maijā pirms 25 gadiem, kad gandrīz vai visa tauta – vieni pie toreizējās Augstākās Padomes nama Jēkaba ielā, citi pie televīzijas ekrāniem – skaitīja par neatkarību nobalsojušo deputātu balsis?
I. Slucka: – Teātrī ritēja mēģinājums. Pēkšņi tas tika pārtraukts, mēs visi pie radio, cits pie televizora… Pēc tam gājām laukā no teātra un devāmies uz Vecrīgu.
I. Innuse: – Ja atmiņa neviļ, turēju īkšķi, lai tās balsis sanāk – pie televizora.
– Ko jums nozīmē valsts neatkarība?
I. Slucka: – Dzīvot demokrātiskā, neatkarīgā valstī, kas pati var lemt savu likteni. Cik tas ļoti no svara, vienmēr esam runājuši ģimenē. Mans tēvs zēna gados bija izsūtīts, izcietis Sibīriju. Vislielākais prieks par šo ordeni būtu maniem vecākiem, bet diemžēl viņiem nebija lemts to piedzīvot. Tētis vienmēr bijis savas zemes patriots, visi viņa brāļi, brālēni pēc Otrā pasaules kara sagāja mežabrāļos, cīnījās, neticēdami, ka padomju režīms te nostiprināsies uz pusgadsimtu, radi dienējuši leģionā… Visiem vienmēr bijusi svarīga Latvijas brīvības ideja. Man liekas – šodien mums jābūt ne vien kritiski noskaņotiem, bet ar prasmi redzēt sasniegto. Ja ticēsim, ka varam ekonomisko, politisko un sociālo situāciju valstī uzlabot, tas arī notiks. Redzespunktu no nīgruma un dažas labas skaudības derētu vērst konstruktīvāku. Esmu lepna, ka dzīvoju Latvijā un šeit ir manas mājas.
I. Innuse: – No svara katra paša atbildība par sevi. Uzņēmība, kuru, par laimi, padomju gados neesam zaudējuši pavisam. Man personiski ļoti būtiska ir mana iekšējā brīvība. Tādēļ saprotu, ka arī valstij vislielākā vērtība ir tās brīvība.
I. Slucka: – Un mana kolēģe Ināra Innuse pati tāda arī ir – uzņēmīga un talantīga. Visiem saku – mums ir viena no labākajām vīriešu drēbju šuvējām Rīgā. Par to esmu absolūti pārliecināta. Inārai padodas brīnišķīgi uzvalki, eleganti smokingi! Protams, viņa ir lieliska meistare arī teātrī: ja kaut ko šuj pie Ināras, vari būt pilnīgi mierīga – viss sanāks visaugstākajā līmenī.
– Un beigās profesionāli tiešāk jautājums režisorei Inārai Sluckai. Vai jūs gribētu iestudēt darbu, kas stāstītu par 25 neatkarības gadiem, par šajā laikā ar visiem mums notikušo?
– Mani vairāk interesētu cilvēku likteņi, kuri cīnījās par Latviju, kad to darīt bija visgrūtāk, – tā varētu būt nacionālo partizānu desmit gadu ilgā un vēsturē noklusētā cīņā, viņiem palīdzējušo sieviešu likteņi… Un kā galu galā lauza tos cilvēkus, kuru vārdus joprojām slēpj “čekas maisi”. Neviena luga par to nav sarakstīta. Protams, teātrī iespējami arī dramatizējumi. Man tāds līdz šim ir viens – Noras Ikstenas “Amariļļi” 2007. gadā. Ja būtu tāda iespēja, es dramatizētu skatuvei Sanitas Reinsones grāmatu “Meža meitas”. Viens stāsts tajā skar arī manu dzimtu.
